Aizkraukles pagasta kultūras namā aizvadītās nedēļas nogalē norisinājās Aizkraukles deju apriņķa skate. Tajā piedalījās deviņpadsmit kolektīvu no Aizkraukles, Kokneses, Skrīveru, Pļaviņu, Jaunjelgavas un Neretas novada.
Izdejo trīspadsmit reižu
“Šoreiz skatē kolektīvus vērtē paši deju kopu vadītāji, vienīgais neatkarīgais žūrijas loceklis ir Viesītes novada deju kolektīvu vadītājs Andris Kivlenieks,” atklājot pasākumu, sacīja Una Stakle, Aizkraukles deju apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja.
Žūrijā bija kolektīvu vadītāji — Sarmīte Plūme, Kornēlija Reisnere, Inta Balode, Laima Antoneviča, Gita Skudra, Una Stakle, Inita Vilciņa, Inita Kalniņa, Inese Ermansone, Gunita Krievāne, Ineta Reitere, Jānis Reiters un Aizkraukles deju kolektīvu vadītājas asistents Raimonds Porietis. Žūrijas vērtējumam katrs kolektīvs bija sagatavojis divas dejas.
Trīsdesmit astoņu deju maratonu ar “Es mācēju danci vest” atklāja Vecbebru profesionālās un vispārizglītojošās internātvidusskolas deju kolektīvs “Kāre”. Šo deju žūrija skatē vēroja 13 reižu.
“Ceru, ka esat gandarīti par padarīto. Paldies par sniegumu, tas bija labs, lai arī, neraugoties uz labajiem rezultātiem, vēl ir daudz, ko darīt,” noslēgumā, pasniedzot kolektīvu vadītājiem Pateicības rakstu, teica Andris Kivlenieks. Žūrija bija dāsna, un pieci kolektīvi saņēma augstāko pakāpi, divām deju kopām — otrā, bet pārējiem — pirmā pakāpe.
Šīgada plašākais pasākums Aizkraukles reģionā tautasdeju kolektīviem notiks 4. jūnijā Aizkrauklē, deju dienas devīze — “Es mācēju danci vest”.
Ļauj saglabāt sievišķību
Šī skate bija pirmā Kokneses novada vidējās paaudzes deju kolektīva “Liepavots” dalībniecei Silvai Lakšai. Viņa kolektīvam pievienojās 2014. gada nogalē. “Sākumā gāja grūti, bet nu jau sāk izdoties. Kolektīvs palīdz, vadītāja ļoti jauka. Bija grūti iesākt, brīžiem pat domāju, ka jāmet malā. Man teica: izturi sezonu, un tad redzēs,” stāsta Silva. “Tā arī ir, tagad tik ļoti iepaticies, ka pat tādu domu nav. Dejas izbaudu, tomēr vēl joprojām pirms uzstāšanās uztraucos. Patīkami būt tautastērpā — uzreiz cita sajūta, visu laiku jāpiedomā, kā stāvi, kā izturies.”
Silva atzīst, ka līdz šim deju pieredze bijusi ļoti neilga — pamatskolā tādas iespējas nav bijis, vēlāk, mācoties Ogres Meža tehnikumā, dejojusi pusgadu. Kolektīvs pajuka, jo — kāds paradokss! — skolā, kurā bija zēnu pārsvars, trūka deju partneru. Vēlāk laiku piepildīja studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tad darbs, ģimene, bērns. Tagad mazais paau-
dzies, un var atļauties laiku veltīt savam vaļaspriekam. Mēģinājumi ir divreiz nedēļā, līdz desmitiem vakarā.
“Grūti apvienot, bet var, ja vēlas,” teic Silva. “Strādāju meža nozarē, esmu plānotāja, tas ir individuāls darbs dabā, mežā, maz iznāk būt sabiedrībā. Turklāt, šādu darbu darot, nemanot zaudēju sievišķību. Bet, sākot dejot, sajūtu, ka ik reizi to atgūstu, tautastērps liek iztaisnot muguru — cita stāja! Un vēl — es noteikti ceru piepildīt bērnības sapni: piedalīties lielajos Dziesmu un deju svētkos.” ◆
