Salimona Grišāne ir viena no četrām Salimonām Latvijām, kura pasaulē nāca ziemas saulgriežu priekšvakarā —
23. decembrī. Jubilāre ir gaiša, enerģiska un ģimeniska sieviete. Viņas dzīves kaislība ir tautas dejas. Tās ir ģimenes mantojums un Salimonas ikdiena kopš divu gadu vecuma.
Mīlestība atved uz Aizkraukli
Salimona Grišāne dzimusi un augusi Suntažos. Viņa ir jaunākā trīs māsu pulciņā. “Vecāki mani lutināja, māsas reizēm apvainojās, kad tiku pie kādiem “bonusiem”. Bez dažiem starpgadījumiem jau neiztika, bet dzīvojām saticīgi, vecāki mūs visas mīl vienlīdz stipri. Skolas un studiju gados biju ļoti aktīva. Mani saistīja radošas izpausmes, tautas dejas, labi mācījos, biju mierīga, konfliktos neiesaistījos. Šis tas laika gaitā mainījies — vairāk pastāvu par sevi. Dzīves skola iemācīja, ka labā sirds reizēm tiek apdalīta. Tu citiem dod, bet, kad vajag pašai, pretī nesaņem. Vecākai kļūstot, palieku gudrāka. Iemācījos atšķirt draugus no viltvāržiem, kam vajadzīgs kāds labums,” teic Salimona.
Pēc vidusskolas jubilārei bija jāizšķiras starp diviem dzīves ceļiem — kļūt par skolotāju vai piepildīt sapni par savu restorānu un mācīties ēdināšanas nozarē. Izvēle krita par labu otrajam, un Salimona Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguva ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbības zināšanas. “Pēdējā brīdī nobijos no studijām Daugavpilī un izlēmu par labu Jelgavai. Studentu pilsēta man nāca par labu. Pasniedzējiem bija personiskāka attieksme pret studentiem, nekā tas ir Rīgā. Viņi iepazina audzēkņus kā cilvēkus, tādēļ komunikācija bija viegla un veiksmīga. Iesaistījos sabiedriskajā dzīvē. Biju savas fakultātes pašpārvaldē, vadīju kultūras dzīvi, iesaistījos arī lielajā pašpārvaldē, paralēli turpināju dejot tautas dejas. Tolaik sapņoju pēc studijām atvērt mazu restorānu, sākt savu biznesu. Mainījās laiki un līdz ar to arī manas domas. Pašlaik šis sapnis ir nolikts malā, bet — kas zina, varbūt kādreiz… Pēc studijām man piedāvāja darbu, četrus gadus biju uzņēmuma “Latvijas roze” veikala vadītāja Jelgavā. Tad iepazinos ar savu draugu Elviju, kurš ir no Jaunjelgavas, un atnācu viņam līdzi uz Aizkraukli. Darbā biju sevi izsmēlusi, neredzēju vairs attīstību. Dzīvē bija nepieciešamas pārmaiņas, un tās notika,” stāsta Salimona.
Pēc diviem gadiem Aizkrauklē jubilāre vēl šaubās, vai var sevi saukt par vietējo, taču šeit viņa jūtas labi, pieņemta. Decembris ir pēdējais mēnesis, kad jubilāre strādā uzņēmumā “Atta print”. Salimona ieguvusi administratores vietu Daugavas stadionā, Rīgā.
Nokļūst citā pasaulē
Jubilāres mamma ir medicīnas māsa, tētis bija sakarnieks, vēlāk būvprojektu vadītājs. Vecāki visu mūžu dejo tautas dejas. Dejas mīlestību pārmantojušas arī atvases. Salimona šogad aizvada 26. deju sezonu. “Gan es, gan māsas dejot sākām divu gadu vecumā kolektīvā “Ķipariņš”. Dejoju skolas laikā, vēlāk Jelgavā, tad divus gadus tautas deju kolektīvā “Zalktis”, šogad pievienojos vidējās paaudzes deju kolektīvam “Pēda”. Dejojot Rīgas “Zalktī”, A grupā, ir liela konkurence. Uz vienu vietu pretendē trīs meitenes. Man izdevās sevi pierādīt un tikt pamatsastāvā. Rīgā visa mana dzīve bija pakārtota dejošanai. Tagad daru to savam priekam, vairāk laika veltu privātajai dzīvei. “Zalktī” ir ļoti augsts līmenis, līdz ar to arī augstākas prasības. Joprojām ir mazais uztraukums pirms koncertiem. Reizēm sirsniņa trīc un ir uztraukums, ja jādejo tikko apgūta deja. Bet uz skatuves jūtos labi, dejošana piepilda dvēseli. Mums ģimenē tas ir asinīs, rada prieku un kopības sajūtu. Kad dejoju, atslēdzos no problēmām un nokļūstu citā pasaulē. Deja liek man justies labi un silti. Elviju nav izdevies pierunāt nākt uz kolektīvu. Viņš saka, ka viņam abas kājas ir kreisās, lai gan zinu, ka viņš ir dejojis. Bet pamatā to ietekmē darbs, viņam nav daudz brīva laika. Tomēr uz koncertiem un ballītēm, kad viņš var, tad atnāk,” stāsta jubilāre.
Vārds par godu opim
Latvijā ir reģistrētas vien četras Salimonas. Jubilārei vārds dots par godu tēva tēvam, vecopim, kā viņu sauc ģimenē — Salimonam, kuram šobrīd ir 90 gadu. Vecvecāki piedalījušies visu mazmeitu vārdu izvēlē. Kad vecopis no slimnīcas atveda jaunāko mazmeitu, tad viņas vecākiem paziņoja, ka atvedis Salimonu. Godinot vecopi, jaunākajai mazmeitai vārdu Salimona atstāja. Omīte izdomāja vārdu vidējai mazmeitai — ieraugot jaundzimušo, teica, ka izskatoties kā Lāsma. Vecākajai māsai dots vārds Zanda. 1. oktobris ģimenē ir lieli svētki — Salimonas tētim ir dzimšanas diena, bet abām māsām — vārdadiena. “Man ļoti nepatīk, ja manu vārdu neprecīzi raksta vai izrunā. Ar laiku jau pierod, tomēr tā ir necieņas izrādīšana. Bieži jauc galotni, “a” vietā sakot “e”, bijuši arī gadījumi, kad medicīniskos ierakstos sajauktas vietām zilbes un veidojas dažādas variācijas. Lielākais kuriozs ar vārdu bija laikā, kad dzīvojām kopā ar vecvecākiem un vēl bija parastie telefoni. Zvana telefons, un kāds prasa, vai pie klausules var pasaukt Salimonu. Prasu — opi vai mazmeitu? Tie, kas nezināja, pamatīgi apstulba no šī jautājuma,” stāsta jubilāre.
Salimona dzimusi Ziemassvētku priekšvakarā, 23. decembrī. Lai gan ziemas saulgrieži ir lielas svinības, tās nekad nav aizēnojušas Salimonas dzimšanas dienu. Ģimenē tā ir diena, kad tiek ienesta un pušķota eglīte, kam seko dzimšanas dienas svinības. Tas nekas, ka arī nākamajā vakarā visi pulcējas uz svētku mielastu, Salimonas dzimšanas diena ir īpaša. Tā kā šogad jubilāres mammai 23. decembrī jāstrādā, tad dzimšanas dienu Salimona atzīmēs Aizkrauklē kopā ar draugiem, bet nākamajā dienā ar Elviju brauks uz Suntažiem. “Dzimšanas dienu gaidot, jūtos ļoti labi. Man joprojām veikalā pārdevējas prasa uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, ja vēlos iegādāties vīnu. Tas nozīmē, ka savos gados izskatos labi. Protams, ir lietas, kuras biju domājusi, ka līdz 29. dzimšanas dienai būs izdarītas, bet dzīve ievieš savas korekcijas. Viss notiek tā, kā tam jānotiek,” saka Salimona.
Iemeslu svinībām jubilāres ģimenē netrūkst — 26. decembrī viņas vecākiem ir kāzu gadadiena, 16. decembrī omīte atzīmēja 92. dzimšanas dienu, aizvadītajā nedēļā vārda diena bija Salimonas mammai.
Tētis — mūža
mīlestība
Jubilāres tētis savulaik spēlēja volejbolu. Piecgadīgā Salimona devās viņam līdzi uz treniņiem, volejbols kļuva arī par viņas kaislību. “Kad tētis pārtrauca spēlēt, man šķita, ka volejbolā kaut kā pietrūkst. Bija arī kāds nepatīkams atgadījums. Mācījos 12. klasē, notika sacensības, taču galvenais tiesnesis, kurš bija man pazīstams, aizliedza man spēlēt. Pie vainas bija mans dzimšanas gads, sacensībās varēja startēt gadu, divus jaunāki spēlētāji. Es nebiju uzbrucēja, mana pozīcija laukumā spēles gaitu diži nemainīja, taču tiesnesis tāpat nepiekāpās.”
Jubilāres vecākiem bijusi svarīga loma viņas dzīvē. Salimona pārņēmusi ģimenes dejošanas tradīcijas, taču pārējā ziņā jaunajā sievietē ieaudzināta patstāvība un drošības sajūta lēmumu pieņemšanā. “Vecāki vienmēr mūs atbalstījuši. Dzīvē gadījies pieņemt arī nepareizus lēmumus, viņi nenovēršas un nenopeļ, bet saprot un atbalsta. Vecāki man ir viss. Tētis ir mans un manu māsu mūža vīrietis, mūsu pirmā mīlestība. Vecāki ir tik atvērti, ka pat mūsu draugi viņus uztver kā savējos. Vecāki pieņem mūsu draugus un mūsu izvēles. Viņi ir paši labākie!” saka jubilāre. ◆
