Aija Vorpa no Aizkraukles pagasta stāsta: “Koncerts man ļoti patika, it īpaši tādēļ, ka tajā dejoja abas mazmeitas, vedekla Ieva, kā arī dažādos kolektīvos dejo četri bijušie kolēģi. Kad zālē dejoja daudz mazo bērnu, tad bija silta, mīļa, aizkustinoša sajūta. Man blakus sēdēja tēvs ar bērniņu. Kad jaunieši dejoja deju ar koka nūjām, mazais droši vien sabijās no trokšņa un sāka raudāt. Man ir arī kāds ieteikums — rīkojot šādus koncertus sporta zālē, vajadzētu padomāt par vecajiem cilvēkiem — viņiem ir ļoti grūti uzkāpt pa augstajiem tribīņu pakāpieniem, vajadzētu vismaz vienā vietā nodrošināt ērtāku piekļuvi.”
Tautas deju ansambļa “Zalktis” vadītājas asistente Baiba Miķelsone: “Sporta zālē Aizkrauklē dejoju pirmo reizi. Varēju jau noķert Deju svētku sajūtu. Noslēgumā likās, ka vairs nav spēka, kājas sāp, deg pēdas, bet, kad dejojām “Sasala jūriņa” un paņēmu rokās trejdeksni, tad pa visu ķermeni aizskrēja skudriņas — tādos brīžos jūti, ka esi noķēris visu emociju gammu! Koncerts Aizkrauklē bija ļoti labi noorganizēts, milzīgs paldies Unai Staklei, viņa ir ģēnijs — “apgrozīt” visas šīs lielās masas bez kādiem starpgadījumiem! Deju grīda bija ideāla, bez jebkādiem burbuļiem, speciālais segums dejotājiem bija ieklāts perfekti.”
Laura Viktorija Vorpa, tautas deju ansambļa “Zalktis” dejotāja: “Dažas jauniešu dejas varēja būt priecīgākas, tomēr katrs dejā “nolasa” savu stāstu. Šādos pasākumos man galvenais ir kopības sajūta jebkurā dejā. Man šķiet, ka dejas vieno, un to pamatdoma ir — visiem vajag būt kopā, nevis katram pa vienam. Sadodoties visiem rokās, izjūtas ir ļoti vienojošas, rodas stipruma sajūta, man tas ir ļoti svarīgi. Visskaistākais šādos svētkos ir tas, ka mūsu smaidi ir patiesi, mums gribas smaidīt, un visi smaida no sirds.”
