Raugoties uz jaunjelgavieti Ingu, grūti iedomāties, kā tik maiga būtne spēj sevī iemiesot tik lielu apņēmību un enerģiju. Viņa visu dara ar smaidu. Dejas mīlestība ir pavērusi ceļu, kuru Inga izdejo un vada pa to citus.
— Arvien retāk tevi var sastapt Jaunjelgavā. Kurp dzīves ceļš tevi aizvedis?
— Agri apzinājos, ka vēlos būt patstāvīga, tādēļ pēc Jaunjelgavas vidusskolas 9. klases absolvēšanas gribēju iegūt profesiju. Iestājos Jēkabpils Agrobiznesa koledžā un ieguvu profesionālo vidējo izglītību grāmatvedībā. Sākumā plānoju ar diplomu kabatā doties studēt citur, bet dzīve iegrozījās tā, ka paliku un turpināju grāmatvedības studijas turpat. Tā ir lieliska profesija, pedantiska un precīza, bet tieši tas mani saista. Studējot Jēkabpilī, iemācījos sevi aizstāvēt. Biju prom no ģimenes un draugiem, bet, pateicoties manam raksturam, nepazudu.
No dejotājas par
vadītāju
— Tad jau esi izaugusi no vienām pastalām un iekāpusi citās?
— Dievinu deju, un tas ir mans mūža vaļasprieks. Savulaik dejoju Jaunjelgavā gan deju kolektīvā “Atvars”, gan “Kodoliņā”, Jēkabpilī — “Delverēnos”, bet Salā — “Dūmiņā”. Lai kur es būtu, esmu meklējusi un atradusi iespēju dejot. Labprātīgi vācu kopā cilvēku grupas, lai dejotu. Ar kursabiedriem vienmēr pasākumiem gatavojām kādu deju priekšnesumu. Vēlme mācīt dejot citiem un veidot savu horeogrāfiju izauga tik augstā līmenī, ka man piedāvāja paralēli studijām vadīt deju grupiņu Jēkabpils Agrobiznesa koledžā. Pēc divu gadu aktīvas darbošanās man piezvanīja Salas kultūras nama vadītāja. Man piedāvāja darbu — vadīt Salas kultūras nama jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvus!
— Sapnis sāka piepildīties?
— Es nekad nebiju sapņojusi kļūt par deju kolektīva vadītāju. Toties tagad es nevaru iedomāties dzīvi bez visiem tiem cilvēkiem, kuriem mācu dejot. Nespēju iedomāties dienas bez piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, sviedriem mēģinājumos. Sākumā ļoti baidījos, bet vēlējos pamēģināt. Apkārtējie manī jau agrāk bija saskatījuši potenciālo vadītāju, tikai es pati to neuztvēru nopietni. Tas bija liels izaicinājums, bet es neatteicos.
— Kas biedēja visvairāk?
— Šķita, ka vissmagāk ies ar vidējās paaudzes deju kolektīvu. Nespēju iedomāties, kā tas būs — mācīt cilvēkus manu vecāku gados!
— Kā aizritēja pirmā tikšanās?
— Jau pirmajā mēģinājumā es no viņiem prasīju maksimālo. Vēlējos redzēt, uz ko viņi ir spējīgi. Jau pēc iesildīšanās dejotāji bija slapjām mugurām, bet dzirkstele acīs kļuva arvien spožāka. Par spīti manai sākotnēji šerpajai attieksmei un smagajam mēģinājumam biju šokēta, kad tā beigās dzirdēju paldies. Dejotāji ar nepacietību gaidīja nākamo mēģinājumu, un apmeklējums bija simtprocentīgs.
Dienā pietrūkst
stundu
— Juti, ka esi īstajā vietā?
— Atceros pirmās dienas patīkamo nogurumu, kad pārnācu mājās un iekritu gultā, bet nespēju aizmigt. Man galvā bija miljons domu, un es sāku savu ikdienu saskatīt citādāku. Viņi mani tik ļoti iedvesmoja, ka bailes pazuda!
— Jaunībā jau enerģijas daudz, bet vai tā nav liela slodze?
— Pienāca brīdis, kad spēki sāka izsīkt. Pirmais mēnesis šādā ritmā bija smags — pārslogotas dienas, negulētas naktis, asaras un bezspēks. Laikam ejot, apradu, lai gan redzēju, ka maniem mīļajiem manis trūkst. Visam nepietika laika. Zināju, ka no kaut kā ir jāatsakās, un es izvēlējos pamest darbu grāmatvedībā. Man tajā laikā bija ļoti daudz mērķu, un es tos visus vēlējos sasniegt. Papildus vēl strādāju par repetitori Jaunjelgavas “Kodoliņā”. Likās, tam man laika pietiks, jo ilgas pēc mājām bija mani pilnībā pārņēmušas, un es metos dejā ar veco sastāvu. Savu tiesu prasa arī mācības “Deju studijā 7”, kur sagatavo deju kolektīvu vadītājus.
— Vai nenožēlo, ka nācās pamest darbu grāmatvedībā?
— Esmu priecīga, ka tieši šādi viss ir iegrozījies. Lai gan man ir vēl citi plāni, es ļoti ceru, ka man izdosies nonākt tur, kur vēlos, saglabājot esošo. Reizēm tieši tas, kas ar mums notiek neplānojot, arī ir mūsu īstais ceļš.
— Kur tu rodi enerģiju?
— Deju kolektīvi mani uzlādē. Mēģinājumos fiziski esam nokausēti, bet pozitīvā atmosfēra, labi pavadītais laiks un smiekli mani stimulē.
— Vai Jaunjelgavas nepietrūkst?
— Pietrūkst, tur dzīvo mana ģimene. Pirms nebiju atgriezusies “Kodoliņā”, uz Jaunjelgavu braucu reizi mēnesī, bet nu atgriežos vismaz uz vienu dienu nedēļas nogalē. Tā ir ļoti skaista pilsēta, un man ir prieks ikreiz uz turieni doties, lai gan reizēm atskārstu, ka nu jau vairs nebraucu mājās, bet ciemos. Vasarā Jaunjelgavā pavadu vairāk laika, tad izbaudu lauku mieru un pasēdēšanu ģimenes lokā pagalmā.
Noper ar pastalām
— Tev gan jau netrūkst kuriozu gadījumu…
— Uz pirmo vidējās paaudzes deju kolektīva mēģinājumu atnācu laikus. Pamazām visi sāka ierasties, kad pēkšņi kāds neapmierināts kungs izmeta: “Un kur tad ir vadītāja? Varēja vismaz uz pirmo mēģinājumu ierasties laikus!”. Biju taču atnākusi pirmā, bet dejotāji domāja, ka esmu kolektīva jaunā dalībniece. Pēc mūsu pirmā koncerta dejotāji mani ballē pārsteidza nesagatavotu. Dejas vidū mani “nozaga” un uznesa uz skatuves. Visu priekšā mani nopēra ar pastalām — tā noritēja manas iesvētības vadītājas kārtā…
Kuriozi gadās bieži, un par vienu patīkamu man jāpateicas autobusa šoferim. Braucot ar autobusu, Jaunjelgavā mani ar lielajām somām pavada tētis, bet Jēkabpilī sagaida draugs. Tā nu vienu dienu šoferītis izmeta negaidītu frāzi: “Tev nu gan jauki! Vienā galā viens puisis, bet otrā cits.” Izsmējos no sirds, un viņš nokautrējās, kad uzzināja, ka viens no viņiem ir mans tēvs. Toties tētim tika kompliments.
— Fiziskā slodze veselības problēmas nesagādā?
— Dejotājam svarīgas ir kājas, bet man, par laimi, nav bijis nekādu traumu. Vienīgi mugura par sevi atgādina. Dejas anatomijā daudz mācos par cilvēka kustībām, ķermeņa saudzēšanu un cenšos to nodot arī saviem dejotājiem — vingrinājumos iesildoties.
— Varbūt tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Man ļoti patīk iet uz svaru zāli. Esmu piedalījusies sacensībās svaru stieņa spiešanā guļus un ieguvusi godalgotas vietas. Liekas, tas ir man neraksturīgi, bet aizraujoši, un drīzumā es atsākšu nodarbības, jo būs vairāk brīva laika.
— Par tevi varētu sacīt — klusie ūdeņi ir visdziļākie. Tu esi sievišķīga un romantiska būtne, grūti iedomāties tevi, darbojamies tādā sportaveidā!
— Uz svaru zāli sāku iet kopā ar savu draugu, un tā kļuva par atkarību. Kad citi uzzināja par šo manu aizraušanos, tad tik dabūju dzirdēt! Ko es, meitene, daru! Kļūšot muskuļaina un neglīta, bet tās ir muļķības. Vingrinājumu programma tiek veidota atbilstoši vēlmēm un nepieciešamībai. Kļuvu spēcīgāka, un ķermenis bija tonusā.
Nesen atklāju jaunu aizraušanos — snovbordu. Jau pirmajā reizē man izdevās ar dēli veiksmīgi nobraukt no kalna, un tas mani aizrāva. Dievinu ātrumu!
Bailes ir galvā
— Tad jau tevi nav jāskubina nodoties piedzīvojumiem. Patīk izmēģināt ko jaunu?
— Man patīk sajust adrenalīnu. Ātrumu izbaudu ne tikai uz kalna, bet arī braucot ar automašīnu un motociklu. Šovasar vēlos pārvarēt bailes no augstuma un izlēkt ar gumiju, katapultēšanos jau esmu izmēģinājusi, tā teikt, iesildījusies esmu. Vienmēr cenšos izmēģināt ko jaunu, bieži izrādās, ka tas, kas no malas izskatās biedējoši, tāds nemaz nav. Jau sen vēlējos tetovējumu, un nu man tie ir trīs. Katram no tiem ir savs stāsts.
— Vai tevi neuztrauc apkārtējo aizspriedumi tetovējumu dēļ?
— Daudzi ir pret tetovējumiem, bet tikai tāpēc, ka iztēlojas jauniešus, kas notetovējušies ar miroņgalvām un tamlīdzīgām briesmīgām lietām. Esmu par tetovējumiem, ja tiem ir nozīme. Tie ir kā laulības, tu taisi tetovējumu uz mūžu, un ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka tas ir nekļūdīgs lēmums. Man tas ir kā atgādinājums, uz ko es tiecos, zīmogs manām vērtībām un uzskatiem. Tetovējumi man ir jau sen, un es ne reizi neesmu to nožēlojusi.
Pēc dubļu vannas bēg krūmos
— Romantiska nemaz neesi?
— Es rakstu dzeju. Rakstu tikai un vienīgi par mīlestību. Jaunjelgavā biju iesaistījusies dzejnieku apvienībā, lielisku cilvēku kompānijā, kuri jūt un runā caur dzeju. Sanākšanas reizes bija brīnišķīgas, bet man arvien grūtāk bija izbrīvēt laiku un tikt uz tām. Bieži dzejas rindas aiziet nebūtībā, jo pierakstu domu, bet, kad ir laiks ķerties tai klāt, tā ir zudusi. Tad top kas cits, labāks vai sliktāks, bet ne tas, ko sākotnēji biju izsapņojusi.
— Tik ātri kļūstot patstāvīgai, neesi zaudējusi jaunības brīvību?
— Noteikti neesmu neko zaudējusi. Ne darbs, ne agrā promdošanās no mājām man neko nav laupījusi. Pirmajās naktīs kopmītnēs nobirdināju kādu asaru, reizēm jutos ļoti vientuļa, nebija, ar ko parunāt vai pie kā aiziet, bet viss ātri mainījās. Svarīgākais ir komunicēt, pētīt iespējas, iet, meklēt un darīt! Tieši mana patstāvība pavēra iespējas. Studiju gadi nebūtu tik krāšņi, ja es nebūtu darījusi to, ko darīju. Protams, vecāki palīdzēs vienmēr, ja būs nepieciešams, bet lielāks prieks, ka varu sniegt atpakaļ to, ko viņi ir devuši man.
— Bērnībā daudz “podus gāzi”?
— Tas periods ir muļķību kalngals manā dzīvē, neviens pat neapjauta, cik īstenībā traks bērns biju. Teicamnieki ne vienmēr sēž pie grāmatām, viņi var būt arī palaidnīgi bērni, tikai es zināju, kā kurā vietā uzvesties. Ar draudzeni Mārīti mēdzām pārģērbties par vecām omītēm un dejot šosejas malā. Uzlabojām garastāvokli ne tikai sev, bet arī garāmbraucējiem. Reiz vārtījāmies dubļos un, nomālējušās melnas, skraidelējām apkārt. Toreiz gan nācās bēgt krūmos, jo kāds autovadītājs, mūs ieraudzījis, apstājās un vēlējās noskaidrot, kas notiek. Arī tagad, satiekot draugus, mēs nedodamies uz klubu vai bāru, bet atpūšamies lietderīgāk, interesantāk un jautrāk. Bet vieta dejām mums vienmēr atradīsies.
— Ja tev būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai būtu kas tāds, ko tu darītu citādi?
— Nē, es būtu gājusi šo pašu ceļu. ◆
