Šoreiz par trim dažādām copes reizēm, jo šo to var ņemt vērā, un nekad nevajag mēģināt sev iestāstīt, ka zivju paliek aizvien mazāk un atrast viņas ir bezgala grūti.
Šoreiz par trim dažādām copes reizēm, jo šo to var ņemt vērā, un nekad nevajag mēģināt sev iestāstīt, ka zivju paliek aizvien mazāk un atrast viņas ir bezgala grūti.
Kaprīzie brekši
Aptuveni pirms divām nedēļām kādā sestdienas rītā, iešāvās prātā ideja, ka vajadzētu aizbraukt un “pārbaudīt” kādu sen zināmu brekšu nārsta līci Daugavā. Nodomāju, ka divatā būs jautrāk, un piezvanīju savam paziņam daudzkārtējam pasaules čempionam makšķerēšanas sportā Normundam Grabovskim. Domāts — darīts, un jau ap pieciem vakarā pieripinājām savus spēkratus pie kāda Daugavas kreisā krasta līča.
Pēc vispārējām ziņām, brekši Daugavā tikko iznārstojuši, tāpēc copei bija jābūt intensīvai. Abi izlēmām izmantot fīdera vieglās gruntsmakšķeres. Garums — 2,80 m — bija pilnīgi pietiekams, taču, lai kaut nedaudz atšķirtos, izlēmu uzsiet vienkāršo gruntsmakšķeres variantu ar divām pavadiņām un slīdošo spirāles veida barotavu. Savukārt Normundam — klasiskais fīdera variants ar vienu pavadiņu, pretsavērpšanās sistēmu un slīdošo barotavu. Teikšu uzreiz, ka man šāda veida “uzparikte” nemaz nepatīk, jo visa vakara laikā mana kompanjona sistēma vairākas reizes sapinās, bet man praktiski šādu problēmu nebija. Ļoti labi derēja “Feeder” auklas, kas ir grimstošas un melnā krāsā. Tām ir mazs stiepšanās koeficients.
Lai būtu interesantāk, abi izvēlējāmies dažādas iebarojamās barības. Normunds, kā ierasti, “spieda” uz “Salmo” un “Sensas” barībām, es dažādības pēc paņēmu “Traper” barību. Rūpīgi iemaisījām, pievienojām saldo atraktoru, baltos mušu kāpurus, trešdaļu zemes, un cope varēja sākties.
Pirmajā pusstundā grunteņu spicītes tā arī neietrīcējās. Tad Normundam “pieteicās” plaukstas lieluma pličuks, bet man kaut kas sparīgi nostiepa fīdera auklu un atlaida. Vakara gaitā visa upes līča virsma nomierinājās līdz spoguļa gludumam, un iebarotā vieta vienkārši vārījās no burbuļiem. Zivis ņēmās kā apdullušas. Mēs sēdējām un vērojām, kā no lielu zivju daudzuma ik pa brīdim sakustējās ūdens virsma, taču uz tārpiem viņas vispār nereaģēja. Nemitīgi tikām aplaimoti ar tā saucamajām dīvainajām copēm, kad spicīte vienreiz nodreb, un tas arī viss. Šajā vakarā tikām pie viena 800 gramu smaga brekšuka, kas diemžēl vēl nebija iznārstojis.
Pēc Lobes līņiem dzenoties
Šogad tikai trīs reizes esmu bijis vienā no Latvijas līņiem bagātākajā ezerā — Lobē, tomēr izvilkto zivju skaits mani pilnībā apmierina. Taču labi zinu daudzus copmaņus, kas tur “aplaužas” regulāri un netiek skaidrībā, kāpēc tā notiek.
Copei izvēlējos divus vakarus pēc kārtas un abas dienas ezerā iebraucu ap pieciem pievakarē. Tā kā šoreiz devos meklēt jaunas vietas un ezeram pavisam no citas puses, tad pirmo dienu galvenokārt nodarbojos ar vietas izmeklēšanu, un, ticiet man, tas nemaz nav vienkāršs uzdevums. Pat teiktu, ka pareiza vietas izvēle ir 70% no veiksmīgas copes. Traucēja lielais vējš, jo ūdens ņirboņa neļāva saskatīt iespējamo zāli, kas ūdens virspusē nav redzama. Beidzot sameklēju tādu vietu, lai vajadzības gadījumā, nekustinot laivu, varētu makšķerēt trijos dažādos laukumos. Tas nepieciešams, ja vienā no vietām pieķeras kilogramnieks, tad nākamo copes brīdi būs kādu pusstundiņu jāpagaida, un kāpēc gan nepārmest makšķeri uz citu stūri?
Sagatavoju divu veidu barību. Viena bija “NG – MIX”, domāta līnim un karūsai, bet otra “Traper” barība arī līnim un karūsai. Abām vēl pievienoju iesaiņojumu brekšu barības, jo arī šīs zivis Lobes ezerā ir lielā daudzumā, un pašreiz ir īstais viņu ķeršanas laiks. Abas barības pusi uz pusi sajaucu ar melnzemi, jo Lobes ezera gultne ir pārklāta ar tādu dīvaini melnu šķidru “zampu”, ko pat no drēbēm nav iespējams pilnībā nomazgāt. Tāpēc barības krāsai nevajadzētu atšķirties no gultnes nokrāsas. Barību nedrīkst veidot, kā ierasts, cietās bumbās, jo tad tās melnajā masā vienkārši iegrimst un pazūd no zivs redzesloka. Atradis vietu, uzbraucu ar laivu tai virsū un, tikai nedaudz saspiežot iebarojamo masu, to mierīgi nolaidu copes vietā. Tad pārbraucu uz nākamajām divām vietām un tieši tāpat līnim un breksim “uzklāju galdu”. Pēc šīs nodarbes pabraucu gabaliņu nostāk, lai viss nomierinās, un pa to laiku sagatavoju “copenes”, uztveramo tīkliņu, iestiprinājos pats un vēl nedaudz pabraukāju, lai papētītu potenciālās copes vietas. Atgriezos pēc pusotras stundas. Sīkumos neaprakstīšu pašu copes gaitu, bet pateikšu tikai to, ka pirmajā dienā laivā iecēlu septiņus līnēnus, visus ap 600 gramiem, bet palaidu, lai paaugas. Savukārt otrajā dienā tajās pašās vietās jau bija četri līņi — kilogramnieki, trīs pavisam nedaudz zem un divi brekši virs kilograma. Vēl četras reizes tika pārrauta 0,18 mm pavadiņa.
