Kurmenietis Edmunds Trūba viendien atnesa vecas avīzes no pagājušā gadsimta 30. gadiem un izstāstīja divus gadījumus.
Kurmenietis Edmunds Trūba viendien atnesa vecas avīzes no pagājušā gadsimta 30. gadiem un izstāstīja divus gadījumus. Tie tik ļoti iepriecinājuši vecā vīra sirdi, ka gribētos, lai par tiem uzzina arī citi.
Kādudien ar numuriņu gaidījis rindā pie ķirurga. Netālu sēdējusi meitene un knapi valdījusies, lai nevaidētu. Varējis redzēt, ka viņai sāp. Trūbas kungs palaidis meiteni bez numuriņa pa priekšu, jo pašam tik traki nebijis. Tā sagadījies, ka abi katrs pēc savas operācijas no slimnīcas izrakstījušies reizē un atkal satikušies pie ķirurga kabineta durvīm. Šoreiz numuriņš bijis meitenei, un viņa ļāvusi pirmajam iet pie ārsta vecajam vīram. Viss noticis kā tajā senajā teicienā — dots devējam atdodas. Sīkums, bet patīkami. Cik ir dzirdēts par gadījumiem, kad pie ārsta kabineta durvīm, numuriņu kā vairogu vicinot, notiek cīniņi uz dzīvību un nāvi.
Otrs gadījums. Saņēmis pensiju, Trūbas kungs, kā jau krietnam pensionāram klājas, devies uz pastu samaksāt par tālruni, elektrību un citiem pakalpojumiem. Pēc tam, protams, uz veikalu. Iznākot no tirgotavas, sastapis pastnieci Sandru Putnieci. Viņa lūgusi, lai Edmunds pārskaitot naudu. Izrādījās, pensionārs pastā bija atstājis piecus latus. Tos pastniece viņam bija atnesusi. “Prieks ne jau par naudu, bet par attieksmi un cilvēcību,” saka Edmunds Trūba. “Patīkami, ka dzīvoju tik jauku cilvēku sabiedrībā.”
Pēc mūžīgajām sūdzībām, kādas ik dienu nākas uzklausīt, šādu cilvēku apciemojums ir kā balva. Viņiem neko vairāk nevajag — tikai pastāstīt citiem par savu prieku un vēlreiz pateikt paldies.
Bet ir arī cita veida “paldies”. Kāda uzstājīga kundze ļoti gribēja ievietot “Staburagā” pateicību konkrētam ārstam, un tas būtu visnotaļ slavējami, taču ar obligātu noteikumu: ka šis ārsts izglābis viņai dzīvību pēc kaimiņu bites dzēliena. Jautāju, kā viņa var noteikt, no kurienes medus nesēja atlidojusi? Sieviete apgalvoja, ka to noteikti zinot, jo kaimiņi bites kopjot tikai tāpēc, lai iekaitētu viņiem. Tātad paldies vienam ar adatas dūrienu otram. Šo pateicību toreiz neievietojām, jo bez piebildes par kaimiņu biti šī kundze ārstam pateikties vairs nevēlējās… Raiba ir mūsu ikdiena. Tikpat dažāda kā mēs paši. Par slikto vicinām dūres un izkliedzam visai pasaulei, labo uztveram kā pašsaprotamu lietu un klusējam.
