Smaids ir tik lipīgs, ka pielīp visiem apkārt esošajiem — šādus vārdus savā apsveikumā aizvadītajos svētkos visiem veltīja Pļaviņu sākumskolas vecuma bērnu rotaļu un attīstības centra “Pepija” komanda. Ja manus kolēģus no visiem Jaungada sveicieniem visvairāk uzjautrināja interneta videoklips ar dzīvnieciņu un naudas maisu pie eglītes, tad man pašai pasmaidīt vairāk lika “Pepijas” vēstījums ar pievienoto amizanto attēlu. Tāda ir centra vadītāja Tatjana Zagorska, kura savu eleganci, ne brīdi nevilcinoties, spēj nomainīt ar uzjautrinoša pasaku tēla masku un spēlēties kopā ar bērniem.
Par Tatjanu var teikt — ar savām prasībām, bet ar ļoti lielu radošumu un atvērtu sirdi, lai citiem sagādātu interesantus brīžus. Viņa vienmēr uzsvērusi, ka viņas lielākā mīlestība ir bērni, un par savējiem sauc visus “Pepijas” apmeklētājus. Tādu ir daudz, jo centru bērniem Pļaviņās viņa vada kopš tā atvēršanas 2010. gadā.
Vairāk piedāvāt
— Kas tevi pašu iepriecina?
— Ģimene, pašas bērni un darbs, ko daru. Tā kā esmu liela pedante, man vajag visu kārtīgi un līdz galam. Ja daru, tad ar visu atdevi un prieku, tāpēc varu gan saposties, gan pārģērbties uzjautrinošā kostīmā un iejusties bērnu nodarbēs. Man meita ir teikusi, ka dažkārt esmu traka! Es prasu, vai viņa kautrējas par mani? Nē, lepojas.
— Pēc profesijas un noteikti arī aicinājuma esi skolotāja. Šī pieredze palīdz?
— Noteikti. Esmu sākumskolas skolotāja, kā arī mācīju vizuālo mākslu un mājturību. Kad strādāju skolā, vajadzēja atbilstošu izglītību katrā priekšmetā. Bija grūti, bet apņēmos pabeigt augstskolu ar maģistra grādu, lai gan toreiz meita vēl bija maza. Pirms skolu sadalīšanas mana darbavieta bija Pļaviņu vidusskola un tad skola ar krievu mācību valodu. Kad to slēdza, gadu strādāju Pļaviņu novada ģimnāzijā un tad jau “Pepijā”. Tajā pašā gadā sāku apmeklēt nometņu vadītāju kursus. Sagribēju un domāju — kāpēc nē, jo jutu, ka bērniem vasarās vajag piedāvāt kaut ko vairāk. Tagad nometnes notiek jau astoto gadu un katru reizi ar savu tematiku. Kopā aizvadītas 14 vasaras nometnes vairāk nekā 350 bērniem ar Pļaviņu novada domes un uzņēmumu atbalstu. Ar lielu prieku dalos savā pieredzē darbā ar citiem Latvijas bērnu centriem.
— Vai nedomā atgriezties darbā skolā?
— Tajos standarta rāmjos diezin vai gribētu atkal strādāt. Centrā visu laiku valda radošums un ir, kur izpausties — varam rīkot spēles, pārgājienus vai pasākumus, ar priekšnesumiem, apmeklējam dažādas iestādes, piedalāmes radošajās darbnīcās, kā arī visos novada pasākumos, rīkojam sadarbības dienas ar citiem Latvijas bērnu centriem. Noteikti neesmu par to, lai bērni spēlētu tikai datorspēles vai “sēdētu” telefonos. Katram, kurš atnāk, jāizmēģina arī kāda galda spēle, var darīt daudz ko citu, un svarīgi, lai viņi komunicē viens ar otru, jo šodien daudzi to neprot. Nevienu jau nevar piespiest, bet, ja centrā ir pasākums, cenšos iesaistīt katru. Visiem ir kāds pienākums, un arī vecākus aicinu palīgā. Bērni noteikti to novērtē.
Jādomā kā bērnam
— Ar to gan nepietiek, vadi arī divas mūsdienu deju grupas.
— Tas, iespējams, ir mans nepiepildītais bērnības sapnis. Kad biju maza, gribēju būt dziedātāja, bet kaut kā tas tālāk nevirzījās. Vēlāk ļoti patika daiļslidošana, bet nekur tuvumā to nemācīja. Nesen biju Tartu un gāju garām slidotavai, kad tur bija nodarbība. Stāvēju un kā apburta skatījos uz mazajām meitenēm tērpos, kā viņas izpilda dažādas figūras. Ja mums kaut kas tāds būtu bijis! Arī no dejām mums mācīja tikai tradicionālās tautas vai sporta, bet tās nesaistīja. Tad atkal bija klikšķis kādā 2005. gadā, kad Rīgā atradu kursus un katru nedēļas nogali braucu mācīties mūsdienu deju stilu. Deju skolotājas sertifikātu saņēmu, jau gaidot dēlu Artjomu. Vispirms man bija grupa “Pozitīvs” ar 13 dalībniecēm, tad pārtraukums, un tagad ir vecākā grupa “CRYSTAL” un jaunākā “Shiny CRYSTAL”. Kopā jau 46 bērni, kuri izturēja un iemīlēja šo stilu, tajā skaitā arī puiši. Pati esmu vadītāja un horeogrāfe. Grūti, bet tas man patīk, un ir gandarījums, īpaši, kad bērni gūst panākumus. Deja arī man ir labākā atslodze. Tad nedomāju ne par ko citu, un man vajag šo aktīvo hiphopa stilu. Ja būtu iespēja, vēl papildinātu prasmes un zināšanas kursos ārzemēs, un gribētu arī palīgus, lai varētu rīkot vasaras nometnes.
— Dažādos svētkos tevi bieži var redzēt pasākumu vadītājas lomā. Pietiek laika un spēka arī tam?
— Kā lai atsaka? Kad vēl labu laiku pēc pasākuma saņemu labus un patīkamus vārdus, tas dod iedvesmu un ir gandarījums par padarīto darbu. Viens no ilggadējākajiem ir Ziemassvētku pasākums uzņēmuma “Pļaviņu DM” darbinieku bērniem, ko vadu jau astoto gadu un scenāriju gatavoju pati. Protams, man ir laba atbalsta komanda. Katru reizi gan jāpiedāvā kaut kas jauns, lai bērniem būtu interesanti, un tas nav viegli. Sarkangalvīte un Vilks vairs neder, tomēr vienmēr izdodas atrast, ar ko piesaistīt. Šoreiz tas bija šī gada simbols Suns. Man ir svarīgi, lai pasākuma norisē iesaistās gan bērni, gan viņu vecāki, lai arī pieaugušie pasākumu uztvertu kā mazus svētkus. Vēl viens liels pasākums, ko rīkoju ar savu radošo komandu un saņēmām labas atsauksmes, bija bērnu svētki “Dāvāsim bērniem prieku!”, veltīti Pļaviņu pilsētas jubilejai. Vislielākais prieks ir par to, ka cilvēku acīs un sirdīs ienāca dzīvesprieks. Bijuši arī citi pasākumi.
— Kas tev ir veiksmīga darba atslēga?
— Vajag prast “nolaisties” līdz bērnu līmenim un runāt ar viņiem vienkāršā valodā. Ja vajag, kopā darbojamies, jokojamies un parunājamies, jo katram vajag saprotošu attieksmi. Ja vajag un ir pelnīti, esmu arī stingra, un gandrīz visi zina manas prasības. Man nav problēmu saprasties ar jebkura vecuma bērniem, un tie, kuri jau izauguši un devušies projām, joprojām atceras un ienāk ciemos. Jaunieši no centra “Ideja” savulaik bija arī “Pepijā”. Viņiem vienmēr varu prasīt palīdzību, un viņi nekad neatteiks. Darbā ļoti palīdzējusi pieredze Pļaviņu vidusskolā, kur piecus gadus biju arī direktores vietniece audzināšanas darbā. Iemācījos veidot sadarbību, pamatot savas prasības. Tas noder arī sarunās ar pašvaldību un piesaistot sponsorus. Es to daru bērna labā. Katru atbalstu ļoti novērtēju un personīgi pasaku paldies. Gan jau kāds nepriecājas mani atkal redzēt, bet es smaidu un eju tālāk. Labāk tomēr prasīt, nekā palikt maliņā. Es varu arī otrreiz ieiet pa durvīm, lai panāktu iecerēto. Uzskatu arī, ka man nav ienaidnieku un es protu piedot. Ļoti svarīgi ir draugi un cilvēki, ar kuriem iesākta sadarbība, un tā turpinās joprojām. To es ļoti novērtēju.
Liktenīgās zeķītes
— Pati arī esi mamma, kura darbojas kopā ar saviem bērniem?
— Jā, tāpēc viņi daudz ko prot un ir mērķtiecīgi. Vienmēr esmu teikusi, ka dzīvē vajag kādu mērķi. Tas nekas, ja neizdosies to īstenot, bet vajag tiekties. Vecākā meita Karina, kurai ir jau 24 gadi, joprojām to dara. Atceros, vidusskolā viņa atzīmi 8 gāja labot uz 9. Citi brīnījās, kāpēc to vajag, bet viņa gribēja apliecināt savas zināšanas. Laba vidējā atzīmē būtu svarīga, arī stājoties augstskolā, bet Karina Latvijas Jūras akadēmijā izvēlējās studiju programmu, kurā nav budžeta vietu. Uzņēmība palīdzēja arī turpmāk. Meklējot darbu, viņa jau bija gatava strādāt “Lido”. Viss nepieciešamais bija sagādāts, bet pietrūka baltu zeķīšu ar volāna maliņu pie uzņēmuma noteiktā apģērba komplekta. Nevarējām tādas atrast. Kamēr meita tās meklēja, negaidot piezvanīja no kompānijas, kur Karina bija praksē, un aicināja darbā. Vēl tagad ar smaidu atceramies tās nenopirktās zeķītes, kas mainīja viņas dzīvi. Kad meita domāja, kur mācīties pēc skolas, viens no pēdējiem variantiem bija arī skolotājas profesija. Teicu, ka būs jau trešā skolotāja ģimenē, jo arī mana mamma visu mūžu nostrādāja skolā, bet tā tomēr nav Karinas joma.
— Kādas dēlam intereses?
— Artjomam interesē radošums, izzinoši video internetā, eksperimenti, labprāt darbojas ar lego. Viņš spēlē arī futbolu, dejo manā grupā, bet šobrīd ļoti aizrauj svarcelšana. Pats internetā meklē vingrojumu kompleksus un darbojas. Viņš par māsu ir 13 gadus jaunāks, un šis skaitlis dominē mūsu ģimenē. 13 gadu starpība bija vecaimātei ar vectēvu, mammai ar māsu un man ar vecāko brāli. Eksāmenu autovadītāja apliecībai arī nokārtoju 13. datumā, turklāt piektdienā. Tā ka nevar teikt, ka tas būtu nelaimīgs skaitlis. Vismaz man nē.
Sapnis par bizēm
— Kāda pati biji bērnībā? Paklausīga meitenīte ar bizītēm un baltām zeķītēm?
— Nebija man bižu! Mamma strādāja, un viņai nebija laika rītos kārtot man matus, bet es tā gribēju bizes. Kad man piedzima meita, tad gan savu sapni par tām piepildīju. Uz bērnudārzu viņa katru dienu gāja ar citādāku frizūru. Audzinātājas brīnījās, kur man laiks, bet es to vienmēr atradu. Bērnībā nebiju pats rātnākais bērns. Rāpāmies kokos un kopā ar citiem darījām visu ko — rotaļājāmies jaunceltnēs, purvainajā pļavā un grāvī aiz dzelzceļa, mežā veidojām štābu, spēlējām komandu spēles. Mums visu laiku bija interesanti. Atceros, ka reiz gājām palīdzēt ātrāk atnākt pavasarim — lauzām ledu tajā grāvī aiz dzelzceļa. Paši slapji, vecāki šausmās, bet mēs lepni. Tagad izej pagalmā un neviena bērna!
— Dzīvē bijuši arī grūtie posmi. Kā spēji tikt galā ar tiem?
— Tas bija grūti, pat ļoti. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem par pareizo audzināšanu, mīlestību un rūpēm. Vīram saku paldies par mīļajiem bērniem un par centību ģimenes labā. Bijām mīlēti no sirds! Mamma man dzīvē ļoti daudz palīdzējusi, lai varētu strādāt un iesaistīties citās aktivitātēs, kad bērni bija mazi.
Kad abus zaudēju, bija grūts laiks, bet saņēmos. Mani paglāba darbs. Esmu sākusi vairāk priecāties par katru dzīves dienu. Cenšos rast prieku nelielos sīkumos un ļoti novērtēju veselību, ko pirmo vēlu arī citiem. Esmu lepna, ka man ir radi, nav daudz, bet ir, kuri palīdzēs jebkurā laikā, daudz draugu, pazīstamu cilvēku, laba darba kolēģe un, protams, citi labi cilvēki apkārt!
— Vai visu aktivitāšu virpulī ir laiks un vieta vēl kādam vaļaspriekam?
— Pateicoties manam draugam, esmu sākusi vairāk ceļot, lai būtu kaut neliela atslodze darbam. Gribētu arī biežāk apmeklēt peldbaseinu, ko pagaidām kompensēju ar pastaigām. Pirms trijiem gadiem tiku arī pie mājas mīluļa — Jorkšīras terjera šķirnes sunīša Tedija. Tas bija negaidīts pavērsiens manā dzīvē, jo visu laiku teicu, ka man nebūs ne suņa, ne kaķa, lai gan bērni gribēja. Kaut kā ar paziņu sēdējām, runājām par suņiem un intereses pēc sludinājumu portālā paskatījāmies, ko piedāvā un tieši no šīs šķirnes. Jā, skaisti, bet datoru izslēdzu. Nezinu, kāpēc to portālu atkal ieslēdzu vakarā, un tur tikko bija ievietots sludinājums par vienu kucēnu. Vēl tagad nesaprotu, kas lika piezvanīt, bet pabeidzām sarunu ar to, ka sieviete no Daugavpils jau brīvdienās solīja atvest kucēnu. Pateicu meitai un pati biju šausmās, ko izdarīju — tuvojās Līgo svētki, un man nebija ne jausmas, kā apieties ar suni. Kad trijatā ar meitu un dēlu pēc tam sēdējām dzīvoklī ar kucēnu rokās, raudājām no prieka un par šo lēmumu esmu laimīga joprojām. Manas dzīves secinājums — nekad nesaki “nekad”! Viņš ir ģimenes draugs, kurš vienmēr sagaidīs ar prieku. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Tatjana Zagorska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 5. maijs, Pļaviņas.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DARBAVIETA: sākumskolas vecuma bērnu rotaļu un attīstības centra “Pepija” vadītāja.
ĢIMENE: meita Karina
un dēls Artjoms.
VAĻASPRIEKI: radošas aktivitātes, mūsdienu deju stils un ceļojumi.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
