Atkārtotu izdevumu piedzīvojis Stukmaņu pagasta Bebrulejā dzimušā rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja Kārļa Štrāla romāns “Karš”. Grāmatas atvēršanas svētki neilgi pirms viņa 135. dzimšanas dienas pagājušā gada
25. novembrī jau bija Rīgā un tagad notika arī viņa dzimtajā pusē, pulcējot rakstnieka dzimtu un viņa daiļrades cienītājus Pļaviņu novada kultūras centrā.
Iepazīst jau pieaugusi
Grāmata ir rakstnieka mazmeitas Kamenas Kaidakas dāvana vectēvam lielajā jubilejā. Viņa atzīst, ka savu vectēvu pamatīgāk iepazinusi tikai tad, kad pati jau bija pieaugusi, jo, kad viņš 1970. gadā aizgāja mūžībā, meitenei bija tikai astoņi gadi. Tas bija iespējams, pateicoties Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas (toreizējās Misiņa bibliotēkas) arhīvam, kur pēc rakstnieka nāves viņa sieva Zelma nodeva lielāko daļu materiālu, tostarp paša Kārļa Štrāla rokrakstā rakstīto autobiogrāfiju.
— Tad es atklāju, ka romānam “Karš” ir trešā daļa, kas nav piedzīvojusi publikāciju pilnā apjomā, jo bija zudusi. Vēlējos to atrast, un, meklējot to, es neviļus atradu arī savu vecotēvu. Man bija apņemšanās līdz viņa 135. dzimšanas dienai atkārtoti izdot šo romānu, kas arī izdevās, — stāsta Kamena Kaidaka.
Grāmatas izdošanu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Ordeņu brālība (Kārlis Štrāls ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris), Pļaviņu novada dome un Štrālu ģimenes.
Tālāk no aizmirstības
Atjaunotais izdevums iznācis simt gadu pēc tiem notikumiem, ko Kārlis Štrāls aprakstījis savā romānā “Karš”. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, paša autora piedzīvotais un pārdzīvotais. Skaudras atklāsmes un bez lieka patriotisma patosa atklāts karš — ar sāpēm, zaudējumu, bailēm un dažkārt bezcerību. Kā par savu romānu raksta pats Kārlis Štrāls: “Mans varonis būs karš, tāds, kāds viņš iemiesojies dažu nedaudzu cilvēku piedzīvojumos un likteņos.”
Karš Kārlim Štrālam bijis nežēlīgs gan psiholoģiski, gan fiziski, jo divas reizes gūti ievainojumi, līdz 1916. gadā viņš no dienesta atbrīvots, kā dokumentos rakstīts — “ar mundieri un pensiju”. Pēc kara viņš pievērsies literārajam darbam.
Romāna “Karš” pirmās divas daļas pirmo reizi iznāca no 1922. līdz 1926. gadam. Kamena Kaidaka atzina, ka viņu interesēja atrast šī darba trešo daļu. Pēc ilgiem meklējumiem nācās secināt, ka pilnā apjomā tā tomēr nav saglabājusies. Tomēr tās fragmenti bija publicēti laikrakstā “Latvis” 1930. gadā, un 1939. gadā tā bija iesniegta izdošanai Gulbja apgādā Rīgā. Tomēr karš šo nodomu izjauca.
— 1972. gadā romāna trešā daļa publicēta žurnālā “Karogs”, bet teksts daļēji tomēr atšķīrās no savulaik “Latvī” publicētā. Tas bija ļoti cenzēts materiāls, kā acīmredzot to prasīja padomju iekārta. Atjaunotajā izdevumā tagad ir visas trīs daļas, lai gan beidzamā nav pilnīga. Grāmata papildināta ar Kārļa Štrāla biogrāfiju, kas viņu aizved vienu soli tālāk no aizmirstības. Liels paldies par ieguldīto darbu arī manai mammai Austrai, kura daudz strādāja ar apjomīgo manuskriptu, — saka rakstnieka mazmeita.
Kārlim Štrālam bija divi brāļi — Aleksandrs un Jānis — un māsa Anna. Tieši ar vecāko brāli Aleksandru, kurš kļuva par pazīstamu gleznotāju, Kārli visu mūžu saistīja radoša sadarbība, tāpēc atkārtoti izdotajā grāmatā ir Aleksandra Štrāla ilustrācijas.
Vējenītes un skandums
Kamena Kaidaka atzina, ka šo grāmatu, visticamāk, nebūs viegli lasīt, jo tā ir par skaudriem notikumiem, turklāt valoda varētu būt neierasta mūsdienu lasītājiem. Tomēr viņa mudināja nebaidīties to darīt, jo darbā var daudz uzzināt ne tikai par pašu autoru, bet arī laiku, kurā viņš dzīvojis.
— Lasot vectēva darbu, mani fascinēja senaizmirstie vārdi viņa darbos. Piemēram, vējenītes. Sākumā nevarēju izprast, ko viņš ar to domājis, bet tad apjautu, ka tās ir vējdzirnavas. Ir arī jaunvārdi, piemēram, skandums. Kad vairākas reizes biju izlasījusi šo vārdu, sapratu, ka tas apzīmē noskaņu. Skaisti, — stāsta Kamena.
Iejusties grāmatas lappusēs pasākuma dalībniekiem palīdzēja Pļaviņu kultūras centra amatierteātra dalībnieki. Ierakstā skanēja arī Kārļa Štrāla balss, lasot savus dzejoļus. Savukārt Klintaines pagasta vokālā ansambļa sniegumā skanēja Jāņa Norviļa komponētā dziesma “Pie Daugavas” ar Kārļa Štrāla vārdiem. Muzikālo sveicienu bija atvedis arī Staburaga pagasta vokālais ansamblis “MiLaRe” Diānas Kadišas vadībā.
Atjaunotā izdevuma atvēršanas svētkos Rīgā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā notika literārie lasījumi, kuros piedalījās literatūrzinātnieces Dace Lūse, Anita Rožkalne, literatūras vēstures pētnieks Ilgonis Bērsons, mākslas zinātniece Kristāna Ābele, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere. Tas bija ieskats rakstnieka radošajā biogrāfijā un romāna “Karš” lappusēs. Bibliotēkas konferenču zālē bija apskatāma arī Aleksandra Štrāla gleznu, kuras glabājas ģimenes īpašumā, izstāde.
Pasākumā Pļaviņās viesojās arī Venta Kocere, kura vairāk pastāstīja par Kārļa Štrāla kā tulkotāja devumu. Viņš latviskojis daudzus pasaules literatūras klasiķus — dažus Puškina, Buņina, Turgeņeva, Gorkija, Saltikova-Ščedrina, Dostojevska, Merimē darbus, Selmas Lāgerlēvas “Gestu Berlingu”, Tomasa Manna darbu “Budenbroki”. Pirmais tulkojums publicēts 1908. gadā, un tas ir O. Ludviga romāns “Jautrīte”, kas tulkots no vācu valodas. Venta Kocere atzina, ka pēc šī darba izdošanas Latvijā vecāki sākuši dot meitenēm šo vārdu.
Kārļa Štrāla darbus un, protams, romāna atjaunoto izdevumu var apskatīt arī Pļaviņu novada bibliotēkās. Kā grāmatas atklāšanas pasākumā Pļaviņās teica Klintaines pagasta bibliotēkas vadītāja Alita Kluša, viņai bija liels gandarījums tuvāk iepazīt Kārļa Štrāla ģimeni un no jauna dzirdam daudzinām mūsu pazīstamā novadnieka vārdu. Arī Alita Kluša kopā ar kolēģēm bija literārajos lasījumos Rīgā un atzina, ka tik daudz skanam Stukmaņu vārdu viņa iepriekš nav dzirdējusi.
Lai arī ikdienā dzīvo citur, Kamena Kaidaka teica, ka joprojām ģimene saistīta ar vectēva mājām “Skaldulejām” Pļaviņās. Gan tur, gan Kārļa brāļa Aleksandra māja, kas atrodas netālu, ir vieta, kur tiekas kuplā Štrālu dzimta. ◆
