Saposties vēlas ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki. Tad palīgā nāk īpašs frizieris, un šo darbu Pļaviņās veic Ludmila Krasta. Dzīvnieku aprūpe viņai nav sveša, jo jau vairākus gadus ģimene nodarbojas ar šķirnes suņu audzēšanu. Kad mājās ir savi četrkājainie mīluļi, gribas viņus palutināt un pienācīgi sapost. Tā kā padomu un palīdzību šajos jautājumos arvien biežāk lūdza arī citi, pļaviņiete pabeidza suņu frizieru kursus, lai būtu zināšanas, kā to pareizi darīt. Par to saruna ar Ludmilu.
Meklē zināšanas
— Kā ieinteresēja šī nodarbe?
— Dzīvnieki mani saistīja jau bērnībā, tāpēc pēc skolas beigšanas izvēlējos apgūt veterinārfeldšera profesiju. Tajā gan neiznāca daudz strādāt, jo, kamēr dzima un paaugās bērni, kolhozu sistēma izjuka un darba nebija. Uzsākt privāto praksi nebija tik vienkārši, strādāju citus darbus — šūšanas uzņēmumā un tirdzniecībā. Tomēr dzīvnieki saistīja un sadarbībā ar jaunajiem vetārstiem Madaru un Miku Kaidakiem atgriezos savā profesijā un papildus apguvu ko jaunu — dzīvnieku frizēšanu. Zināšanas biju guvusi, frizējot pašmāju pūdeli, viņa kažoks regulāri jākopj. Tad vēl kāds palūdza palīdzēt, un pamazām sāku, jo daudzi saimnieki vēlas, lai viņu dzīvnieki būtu skaisti, kaut arī nav šķirnes. Tomēr gribēju mācīties, lai būtu gan zināšanas, gan sertifikāts, jo šajā darbā ir sava specifika. Atšķiras dzīvnieka ādas un apmatojuma struktūra, kas jāņem vērā, mazgājot un ķemmējot. Nevar mazgāt ar vienu šampūnu, piemēram, asspalvainos un garspalvainos suņus. Četrus mēnešus apmeklēju nodarbības studijā Rīgā, un noslēgumā ieguvu sertifikātu mājas dzīvnieku frizēšanā.
— Kurus suņus nepieciešams frizēt?
— Šķirnes ir dažādas, lielākoties tie ir maza auguma suņi ar garāku apmatojumu, bet ir arī lielāki. Vēl ir medību suņi, kuriem regulāri veic apmatojuma trimēšanu.
— Pieprasījums ir?
— Ziemā mazāk, ja nu vienīgi izstāžu suņiem, bet pavasarī sāk “mosties”, tad izskatīties skaisti grib visi. Dažs vēlas tikai, lai nomazgā sunīti un spalvu izžāvē ar fēnu. Frizēt var arī kaķus. Pagaidām man tādu klientu nav bijis, bet interese no saimniekiem ir, tomēr viņi gaida pavasari. Kaķi gan ir ar nepacietīgāku raksturu nekā suņi.
— Cik bieži dzīvniekus var mazgāt?
— Katru dienu noteikti nē, jo tas kaitē ādas veselībai, bet reizi mēnesī droši, jo arī suņa kažoks kļūst netīrs, un dzīvnieki mums nereti ir līdzās gan pie galda, gan grib iekāpt gultā. Tāpēc ir svarīgi, lai viņi būtu tīri. Dzīvniekiem gan nevar izmantot cilvēkiem domātos kosmētiskos līdzekļus. Būtiski ir arī pieradināt suni pēc pastaigas noslaucīt ķepas. Jāuzmanās pārāk īsi apgriezt suņu apmatojumu siltajos mēnešos, jo dzīvnieka āda var apdegt saulē. Nereti ar saimniekiem daudz jāpārrunā, ko drīkst darīt un ko nē.
Dzīvnieks jāpieradina
— Dzīvnieki gan nav tie paklausīgākie klienti. Kā saprotaties?
— Esmu mācījusies arī suņu auklīšu kursos, kur apgūst dzīvnieku psiholoģiju, un pagaidām ar ikvienu suni izdevies atrast kontaktu. Bija gadījums, kad saimnieks atveda frizēties suni, un, noņemot kaklasiksnu, suns sāka rūkt. Saimnieks jautāja, vai tomēr nevajag uzpurni? Teicu, ka vispirms mēģināsim, kā būs. Suns ļāva darīt visu, ko vajag, un beigās vēl man buču iedeva. Dzīvnieki jau jūt, kāda pret viņiem ir attieksme. Ja ej klāt atklāti, tad tā arī izturēsies. Nevar iet pie suņa ar agresiju, jo viņš aizstāvēsies. Suns saprot, ko var sagaidīt un atļauties ar saimnieku, tad tā arī dara, bet ar svešu cilvēku ir citādāk. Palīdz arī kāds gardumiņš. Pēc procedūras laimīgi ir ne tikai saimnieki, bet, šķiet, ka pat suņi smaida.
— Kas dzīvniekiem visvairāk patīk vai nepatīk skaistumkopšanas procesā?
— Šķiet, visvairāk nepatīk ķemmēšana, bet pie tās dzīvnieku jāpieradina jau mazotnē. Ja vēl jāizņem kāds savēlies spalvu kušķis, arī nav patīkami, bet ir speciāli instrumenti, kas šo procesu padara gluži nemanāmu. Līdzīgi ir ar nagu griešanu, kas bieži vien ir saimnieku kļūda, jo jau mazam jāseko līdzi, kurš nags jāapgriež, un tas arī jādara. Ja šajā procesā bijis kas sāpīgs, dzīvnieks to atcerēsies visu mūžu, un nākamreiz apgriezt nagus nebūs viegli.
— Kādi pašiem mājās suņi?
— Trīs rotveileri un pūdelis. Bija arī dobermanis, kurš nesen aizgāja mūžībā. Kucīte savā mūžā pasaulē laida 11 kucēnus, un visi atraduši labus saimniekus. Viens no viņiem tagad ir Madaras un Mika ģimenes suns.
Nodarbojoties ar suņu audzēšanu, strādāju, lai suņi nebūtu agresīvi, bet ar mierīgu raksturu. Pirms pārošanas ilgi meklēju partneri, lai vēlāk nebūtu veselības problēmu. Tas viss ir ļoti grūts darbs, un esam nolēmuši, ka kucēnu vairs nebūs. Katra metiena reize ir liels pārdzīvojums, jo jādomā par kucītes labsajūtu, tad kucēniem, kuri ir kā mazi bērni, un problēmas gadās dažādas. Kad paši jau sāk ēst, rūpes ir vēl lielākas, jo vajag labu barību, un katram gaume var būt atšķirīga. Tad ir liela atbildība katram atrast labus saimniekus. Mums tas ir izdevies, un ar visiem joprojām sazināmies. Pirms trijiem gadiem bija gadījums, ko jau stāstījām “Staburagam”. Mūsu vecākajai rotveilera kucītei reiz piedzima tikai viens kucēns, bet piena bija daudz. Internetā izlasījām, ka pieciem kucēniem, kuri atrasti izmesti, tiek meklēta audžumāte. Viņi bija tikai diennakti veci. Sazinājāmies ar Juglas dzīvnieku patversmi “Labās mājas”, un kucēnus mums atveda uz Pļaviņām. Kucīte pieņēma svešos bērnus un baroja viņus divus mēnešus. Pēc tam patversmes darbinieki viņus paņēma atpakaļ un visiem atrada saimniekus.
Visi grib gultā
— Kāpēc pašai tuvi tieši šīs šķirnes suņi?
— Dzīvniekus mājās gribēju jau bērnībā, bet dzīvesvietas dēļ nevarēju atļauties. Visu laiku domāju — kad būs sava māja, man noteikti būs divi lieli suņi — rotveilers un dobermanis. Pirmais arī bija rotveilers, tad iegādājāmies dobermani, un atgriezās viens no rotveileru kucēniem. Pavisam nejauši tikām pie pūdeļa. Iepriekšējie saimnieki bija nolēmuši viņu iemidzināt, jo bija kļuvis lieks. Kādā reizē satiku saimniekus, un viņi piedāvāja izvēli — ņemt sev vai vest iemidzināt. Izvēlējos pirmo. Tad iznāca, ka mums palika rotveileru puika. Tā arī pieauga mūsu suņu ģimene. Visi reģistrēti šķirnes klubā, ar ciltsrakstiem, piedalāmies izstādēs. Bija brīdis, kad vienlaikus mājās bija 16 suņu, un visiem, protams, vajag gultā!
— Suni, tāpat kā cilvēku, vajag mācīt. Kā tas izdodas?
— Ir speciālas dresūras skolas vai saimnieki to dara paši. Svarīga ir audzināšana jau no mazotnes. Ja nepieciešamas kādas konkrētas iemaņas vai disciplīna, jāapmeklē nodarbības. Pati esmu pieteikusies suņu dresūras instruktoru kursos, jāmācās pusgads.
— Ģimene arī atbalsta šo aizraušanos?
— Jā, laikam visi esam dzīvnieku mīļi, jo viens jau to nevar paveikt. Vīrs Romans ļoti daudz palīdz, jo ar suņiem nav kā ar cilvēkiem, kuri paši iemācās par sevi parūpēties. Arī dēliem patīk dzīvnieki. Viņi abi īpaši iemīļojuši mūsu vecāko rotveileru, un “dala”, pie kura tas kādreiz dzīvos. Smejos, ka tas viss ir viņu mantojums! Dēli vēl jauni, daudz jāstrādā, nav savas mājas, kur varētu atļauties lielāku dzīvnieku, bet viens noteikti gribot haskiju, otrs — mopsi. Pagaidām viņiem ir mājas žurka un kāmis. ◆
