(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. augusta numurā.)
Jāņa Māršava ģimenes dzīvei pie Daugavas atvēlēts cits liktenis. “Lejas Ziedu” ēkas un zeme pilnībā ietilpa HES celtniecības plānā. Enerģiskais Jānis Māršavs (dzim. 1895. g.), bēgļu laikā laipni uzņemts Milzkalnes “Vecpoļos”, nolēma palikt Kurzemē. Lēmums it kā pamatots, bet psiholoģiski bezgala smags — palikt līdz jaunas mājas būvēšanas laikam. Palikt un sākt iekārtoties, neklausoties sievas Annas un meitiņas Mildas nostalģiskajās izjūtās! Abas tomēr paklausīja un pierada pie miera dzīves.
“Lejas Ziedus”, ēkas nojaucot, applūdināja 1966. gada pavasarī…
Abu Jāņu — Pandera un Māršava — likteņi vijušies gan blakus, gan attālinoties. Tomēr mūža garumā radnieciski sazinoties un izpalīdzot viens otram. Pat karš viņus neizšķīra. Brālēnus izšķīra miera laiki. Jānis Panders atgriezās Aizkrauklē. Jānis Māršavs palika Kurzemē.
Milda, spriganā un darbīgā vidzemniece, vieglu soli iekļāvās jauniešu sabiedrībā, iepatikās “Vecpoļu” saimniekdēlam Alfrēdam Rekem. Vidzemnieces Mildas kāzas ar kurzemnieku Alfrēdu svinēja “Milzkalnē” abu novadu tradīcijās vēl nepabeigtajās “Rasiņās” 1951. gada 5. maijā. Milda Māršava ieguva nedzirdētu uzvārdu “Reke” un mūža draugu. Milzkalnieši zina senču stāstu par baronu Matiasu fon der Rekki, Šlokenbekas un Durbes muižas īpašnieku, vienu no bagātākajiem Kurzemē, kurš 1862. gadā pagastam uzdāvināja ēku skolai. Tam par godu patapināts un latviskots uzvārds “Reke”.
Alfrēds — zemnieks, amatnieks ar “zelta rokām”, 1958. gadā blakus “Vecpoļiem” uzbūvēja jaunas mājas “Rasiņas”, kurās Milda kļuva par priekšzīmīgu saimnieci, izaudzināja un izskoloja Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā dēlus Vili, Jāni un meitu Anitu. Gadiem ritot, Milda kļuva par vecmāmiņu pieciem mazbērniem.
Jaunajā dzīvesvietā atšķirībā no Vidzemes dabas ainava bija izcili pauguraina, plašām, dziļām aizām, skaistiem simtgadīgiem mežiem, purvu liegumiem. Plašais Smārdes purvs saplūda ar Tīreļpurvu, daļa Smārdes pagasta ietilpa Ķemeru Nacionālajā parkā.
Milda strādāja par piensaimniecības pārraudzi, bija arī slaucēja un teļkope kolhozā. Darbabiedri bieži dzirdēja Mildu dungojam mīļāko dziesmu par Staburadzi. Visu mūžu Milda saglabāja nepiepildīto sapni par mācībām Kaucmindē.
Milda Reke pērn Līgo dienā nomira un guldīta Raudas kapsētā, Reku dzimtas kapu kalniņā.
***
Atceros Mildas istabu “Rasiņās” ar minigobelēnu “Staburags”, meitas Anitas izšuvumu, dāvinātu mammītei, fotoportretus, mēbeles, lietas, dokumentus, kas pirms applūdināšanas atvesti no “Lejas Ziediem”, daudzus fotoalbumus ar Aizkraukles un Daugavas skatiem. Vai Milda atcerējās kādreiz jaunībā redzēto Staburagu? Milda vārdos bija mazrunīga, sevī noslēgusies, teica — Daugava un Staburags ir svēti vārdi. Daugava — upe, kas piederīga dzīvei, darbam. Daugava vienkārši bija klāt. Kā debesis un zeme, kā mīļa māte vienmēr blakus, nevis apjūsmošanai, kā tūristi to dara. Šos vārdus vienmēr atcerēšos.
Sirsnīga pateicība Anitai, Jānim Rekēm un Zentai Osei par nesavtīgo palīdzību man iepazīt stāstam pirmavotu liecības. Lai stāsts “Daugavas viļņu atspulgi” ir mans izpildītais solījums uzrakstīt šo dzimtu pēctečiem ieskatu par mūsu Likteņupes cilvēkiem un viņu likteņiem. ◆
