(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. jūlija numurā.)
Viņš ņēma soleni, bet es baseni. Pie bungām Dainim bija ļoti laba koordinācija, lietojot kājas bungu un jacmašīnu, kā arī veselīga mūzikas izpratne un izjūta. Viņš bungas tiešām spēlēja atšķirībā no daudziem citiem, kuri tās grabināja uz vella paraušanu, nemaz neieklausoties komponista domātajā noskaņā. Bija tāds nerakstīts klausītāju viedoklis — ja bundzinieks nemitīgi sit pa trumuļiem, tad ir baigi labais nazis. Nekas, ka nevietā, ka nomāc vokālu un dārdina šķīvjus, kur vajag un kur nevajag. Dainis neslimoja ar šo slimību, un tādējādi mūsu grupa ieguva inteliģentu un patīkamu skanējumu.
Pirmo reizi dejas spēlē Jaungada ballē
Ārzemju grupu ierakstus, dziesmu vārdus un akordus Leons veda no tehnikuma. Taču mūsu repertuārā bija arī daudz tautā dziedātu un mīlētu melodiju, sākot ar “Kaupēnu” un “Vijolnieku”. Mēs mēģinājām kā apmāti, katru brīvu brīdi dzīvojām klubā. Leona nostāja bija tāda, ka dziesmas izpildījumam pēc iespējas jābūt divbalsīgam. Tas prasīja papildu mēģinājumus un laiku. Drīz vien repertuārs četru līdz piecu stundu garām dejām bija sagatavots, un Jaungada ballē mēs pirmoreiz spēlējām dejas.
Elmīrīte izskatījās ļoti apmierināta. Viņas klubam bija sava deju grupa, kad nekur tuvākajos ciemos, ne Zalvē vai Ērberģē, ne Sunākstē vai Staburagā, tādas nebija! Uzvilkusi savu labāko kleitu ar žabo, aplikusi lielās dzintara krelles, viņa svarīgi stāvēja pie deju zāles durvīm un tirgoja ieejas biļetes. Te jāmin, ka Elmīrīte bija vecmeita, tā ap 40, kura tomēr vēl nebija zaudējusi cerības iziet pie vīra, un iespēja dejās atrasties visu uzmanības centrā viņai bija ļoti pa prātam. Apmeklētāju netrūka, deju zāle vienmēr bija pilna, un daudzi puiši gāja lūgt dāmas uz deju no foajē.
Ģitāristi un meiteņu mīluļi
Turpmāk dejas notika katru sestdienu un jaunatnei nebija jautājumu, ko brīvdienās darīs. Skaidrs, ka ies uz dejām! Tiksimies dejās — viņi viens otram teica. Netrūka arī pa kādam precētam pārim, kas sapucējušies atnāca uz pāris stundām padejot. Elmīrīte mums par spēlēšanu maksāja sākumā piecus rubļus katram — saskaņā ar valsts noteikto “preiskurantu”. Vēlāk Leons viņai iestāstīja, ka tabelē var ierakstīt papildu divas garderobistes, pa pieci rubļi katrai. Gods kam gods, lai arī garderobes vispār nebija, Elmīrīte riskēja, un mēs katrs dabūjām pa 2,50 klāt. Teikšu atklāti, 7,50 rubļi nedēļā ļāva man Neretā justies komfortabli. Pakāpeniski mūsu aparatūras jauda un kvalitāte uzlabojās. Elmīrīte “izsita” no Jēkabpils MRS vadības līdzekļus, un tika iegādāts bulgāru pastiprinātājs un divas lielās “tumbas”. Tas deva iespēju atslogot balss skaļruņus, tādejādi padarot skanējumu tīrāku un patīkamāku. Leona spiediena rezultātā Elmīrīte nopirka arī jaunu basģitāru, un man vairs basene nebija jāved no Neretas. Mūs sāka aicināt arī uz citiem klubiņiem spēlēt dejas. To visu ar saimnieces tiesībām stūrēja Elmīrīte, un dažreiz mums bija jāspēlē sestdien savā klubā, bet svētdien kaimiņu ciemos. Transports pārbraucieniem ar visu aparatūru un bungām bija šausmīgs — kravas mašīnai uzmunsturēta finiera būda, kurai ziemas spelgonī cauri svilpoja vējš. Tādā bez simt gramiem pat 20 minūtes nevarēja izturēt. Bet — ak, skaistā jaunība! Mēs taču bijām ģitāristi, meiteņu mīluļi, mēs zāģējām dzīvu rokenrolu no skatuves! Un kas ir nieka sasalusi kravas kaste salīdzinājumā ar šo!
Ciema čaļi — draugi
Ciema čaļi centās ar mums draudzēties, un deju starpbrīžos, kad nokāpām no skatuves aktieru telpā, vienmēr kāds piedāvāja “Melno aroniju” vai “Ābolu punšu”, vai kādas citas markas vīniņu. Pārtraukums bija piecpadsmit minūtes garš, tāpēc neviens gari nečammājās ar glāzītēm, pudeli tāpat no kakliņa palaida pa apli. Leons mums bija noteicis stingrus noteikumus šajā ziņā — piedzerties un kaut ko greizi nospēlēt bija nepiedodami. Mazā šmicītē, lai kakls mīkstāks un balss labāk skan — to jā, bet ne vairāk.
No mums diviem Jurka vienmēr uzņēmās iniciatīvu, kaut ko izštukoja, un man atlika tikai piedalīties. Arī kautiņus parasti sāka viņš. Mēs bijām bērnības draugi, kuri sēdējuši vienā solā no 1. līdz 8. klasei. Pamest viņu vienu un neiesaistīties kautiņā būtu nepiedodama nodevība un gļēvulība, par ko drīz vien uzzinātu viss ciems ar visām no tā izrietošajām sekām. Jurka nobrieda ātrāk par mani. Jau 8. klasē viņš varēja no zemes uzraut līdz krūtīm un tālāk taisnās rokās virs galvas uzgrūst 80 kg smagu svaru stieni, kamēr es knapi 50. Kautiņos viņš bija pārliecināts par sevi. Pretinieks varēja būt vecāks, garāks vai būdīgāks, tas viņam bija vienalga. Viņš gari nerunāja, viņš sita pa žokli. Dažreiz, kā Staburagā, kamēr man pateica, ka ārā kautiņš, kamēr es izskrēju laukā, viss jau bija beidzies. Divi čaļi gulēja garšļaukus, un divi muka, lēkdami pāri apstādījumiem. Bet Jurka, rokas kļošeņu kabatās sabāzis, stāvēja un smīkņāja.
— Bračiņ, kas te tikko bija? — es viņam prasu.
— A, dēļ tās meitenes, kura mani uzlūdza uz dāmu deju. Šiem, redz, nepatīkot, ka es noceļot dāmu, kazanovas vietējie!Mums repertuārs bija izplānots tā, ka katrā stundā bija viena dāmu deja, kopā pa balli — četras. Katram pa divas. Kad Jurka no skatuves nokāpa zālē pirms dāmu dejas, tad es parasti dziedāju “Krīt visbaltākie sniegi” un “Vijolnieku”. Bet, kad es, tad viņš dziedāja “Kaupēnu” un “Pavasarī, kad viss mostas”.
Brangais alutiņš
Vasarā, pāris nedēļu pirms Jāņiem, Elmīrīte bija noorganizējusi klubiņā pensionāru balli ar galdiem, dejām un šņabīti, kā tajos laikos bija pieņemts. Iepriekšējā vakarā es apgūlies kaut ko lasīju, kad iezvanījās telefons. Paceļu klausuli — Jurka!
— Vecīt, vai tu zini, ka Elmīrīte tikko uz klubu esot atvedusi divas 50 litru mucas ar “Lāčplēša” alu?
— Nu un tad? — man vēl nepieleca.
— Kā nu un tad? Svaigs, putojošs “Lāčplēša” aliņš!
— Nu feini, rīt baļļukā pagaršosim.
— Kāds rīt, muļķis esi, vai? Tūlīt! Velc bikses kājās, paķer trīslitru burku un tiekamies pie kluba stūra!
Velna milti, nodomāju, un ja pieķers? Būs skandāls pa visu miestu. Tiesa, no divām pusēm klubam māju nebija, bet no vienas četrstāvene, kurā es dzīvoju, un vēl no vienas gara vienstāvene ar četriem dzīvokļiem, kuru aizsedza salapojis dārzs. Ja tā padomā, tas var izdoties, jo kluba atslēgas mums bija. Stāvu es pie kluba stūra domīgs un pēkšņi jūtu, ka Jurka tumsā kā Čingačguks klusi pieslīd klāt.— Es nākdams visu izplānoju, arī burku un kabatas bateriju paķēru, — viņš čukst.
— Zīmēties un spīdināties ar bateriju ārpusē nedrīkst, jo var kāds ieraudzīt. Ejam iekšā, baterijas gaismā fiksi pietecinām trīslitrenes ar alu, slēdzam ciet un svīstam uz krūmiem aiz vojelbola laukuma, tur pat dienā neviens nevazājas.
— Ejam, turies pie sienas, saplūsti ar to.
Viltīgā šmaukšanās
Frontes izlūks profesionālais, vai zini! Atslēdzām durvis un klusi ieslīdējām iekšā. Jā, baterijas stars aktieru telpas vidū izgaismoja uz steķīšiem uzliktas divas brangas alus mucas ar visiem krāniem. Pirmajā burkā putas vien piepūta, bet tālāk tecēja brangs alutiņš. Krūmos pļāpādami, iztukšojām burku. Sapīpējām.
— Vells, ku’ labs tas “Lāčplēsis”, nekad agrāk nebija provēts, — Jurka skaļi domāja.
— Vajag vēl, bet tagad laidīsim no otras mucas, lai šie rīt neko nesaprot.
Domāts — darīts. Man arī aliņš bija iegaršojies. Īsti neatceros, cik burku mēs izdzērām, bet otrā dienā pensionāru ballē dzirdēju, ko alus puisis teica Elmīrītei:
— Šmaucas tas “Lāčplēsis”, no sākuma gaiss vien nāca, un diezgan ātri dabūjām mucu šķiebt. Un abām mucām vienādi, kaut kā jocīgi tas viss!
Skatos, Jurka aizgriezies, rokas mutei priekšā aizlicis, sprauslā un raustās smieklos. Es arī vairs nevarēju noturēties, izmetos ārā, un Jurka man pakaļ. Aiz kluba stūra abi pārsmējāmies gandrīz līdz krampjiem. Ne velti mana mammīte jau no bērnības mūs abus sauca par Maksi un Moricu — pēc analoģijas ar slaveno Vilhelma Buša grāmatu.
Atmiņas par Elmīrīti
Pēdējo reizi Elmīrīti redzēju pirms gadiem 15, kad biju nobraucis Daudzevā uz kapusvētkiem Māršavu kapos. Stalta un iznesīga turējās, nudien kā mūsu rokenrola laikos, tikai sirmums matos iemeties. Skaisti un izjusti viņa lasīja dzeju par mūžību. Kā lai novērtē viņas devumu mana dzimtā ciema kultūras attīstībā? Goda rakstu viņai droši vien ir pilnas atvilktnes. Vai ir tāds goda nosaukums “Par mūža devumu kultūrā”? Ja ir, tad viņai sen to vajadzēja piešķirt. Bet es zinu, ko es varu darīt Elmīrītes piemiņas saglabāšanā. Es varu paņemt puķu pušķi, diktofonu, nobraukt pie viņas ciemos un palūgt izstāstīt viņas atmiņu stāstus par tiem laikiem, kad es vēl skraidelēju īsbikšelēs. Pēc tiem uzrakstīt vēl dažus stāstus un nopublicēt tos draugiem.lv. Ja kaut 500 draugu no visas Latvijas tos izlasīs, tad 500 atmiņu stūrīšos paliks arī piemiņa par Elmīrīti.
Vilnis nāk, un vilnis zūd,/Vilnis vienmēr aizskrien garām,/ Ne mēs varam viļņi būt,/Ne mēs līdzi izskriet varam.
* “Staburags” pateicas Valijai Lucānei un Līgai Turjanskai, kuras palīdzēja sagādāt fotogrāfijas atmiņu stāstam.
