Turpinām publicēt Jāņa Kalēja atmiņu stāstus par piedzīvoto laiku Daudzevā un Neretā.
Tajā gadā, kad leģendārais Pumpuru vidusskolas ansamblis “Menuets” uzvarēja republikas skolu pašdarbības konkursā “Ko tu proti?” ar slaveno Kukuvasa dziesmu “Krīt visbaltākie sniegi”, mums, trim Daudzevas puikām, arī vajadzēja braukt uz finālu Rīgā, kuru bija paredzēts filmēt un rādīt televīzijā. Man, Piļānjurkam un Dudeničpičam. Daudzevas kultūras nama vadītāja Elmīra Matule jeb, kā mēs viņu saucām, Elmīrīte bija mūs iedīdījusi trīsbalsīgi nodziedāt Valtera Kaminska un Imanta Ziedoņa dziesmu “Vakardziesma”. Taču Pičs saaukstējās un saslima, balss viņam pārvērtās aizsmakušos šļupstos, un kāda gan vairs varēja būt solodziedāšana. Mēs ar Jurku bijām šausmīgi saskumuši un nikni, bija ieguldīts liels darbs un daudzas stundas Elmīrītes iejūtīgajā vadībā. Elmīrīte ļoti lepojās ar savu kultūras misiju mūsu ciemā. Ja veči pēc smagā darba baļķu pārkraušanā izvēlējās labāk “samest pa lampu”, tad sievas un bērni tika iesaistīti dažādos viņas projektos.
Misija — nest tautai gaismu/Sarkansaule selgā brien,/Balta kaija dusēt steidzas./Tikai vilnis skrien un skrien,/Vilnis krastā neizbeidzas.
Tas, brālīt, bija efektīgs skats, kad apaļīgā Elmīrīte, pacēlusi klavieru vāku, ieķēra sev sānos un, sarāvusi melno sarafānu uz augšu, apsēdās uz krēsla pie klavierēm. Viņas kakls pastiepās dažus centimetrus garāks, rumpis ieņēma tikpat cēlu pozu kā Rainim Esplanādē, un, Vijas Artmanes vieglumā noplivinājusi apaļīgās rokas, viņa uzsita pāris akordu:
— Nu, zēni, iesildīsim balstiņas, — viņa noteica, uzlūkojot mūs ar īsta vokālā pedagoga caururbjošo skatienu.
— Jo, le, mi, na, so, ra, ti, jooo. Jooo, jooo, augstāk, augstāk, jooo, turam, turam, jooo.
Un ar vienu pirkstu plikšināja attiecīgo taustiņu uz klavierēm, lai labāk varētu saklausīt to “jooo”.
Es neatceros, kāda mārrutka pēc mēs gājām dziedāt pie Elmīrītes. Laikam viņa bija senčus pielauzusi vai caur bāzes priekšniecību tos kaut kā ietekmējusi. Viņa kultūras jomā nepazina vārdu “nē” — ja netika iekšā pa durvīm, viņa līda pa logu. Jo viņas misija bija nest tautai gaismu, kas bija attīstīta sociālisma obligāts priekšnoteikums.
Rokenrola džeks runā dzeju
Kāpēc man tāds liktenis, brīžiem domāju. Jau pirmajā klasē man vajadzēja braukt uz daiļlasīšanas konkursu Jēkabpilī un vēlāk uz Neretu, tad dziedāšana pie Elmīras, brīvprātīgi piespiedu kārtā skolas koris pie Česlava, tad skolnieku teātris 6.— 7. klasē. Ne kā citiem puikām, kuri brīvi varēja iet “suņus sist”, kā teica mana vecāmāte, kad man sākās vasaras brīvlaiks. Arī vidusskolā netiku no tā vaļā. Atceros, 11. klasē kādu nedēļu pirms Jaungada skolas gaitenī noķēra mani latviešu valodas un literatūras skolotāja Feldmane un vaicāja:
— Vai tu, Jāni, gribi atestātā latviešu literatūrā pieci?
— Protams, ka gribu, — es uzķēros uz viltīgi izliktās ēsmas.
— Tad tev būs jāpārstāv mūsu skola rajona daiļlasīšanas konkursā Aizkrauklē ziemas brīvdienu laikā.
Es apstulbu un gandrīz zaudēju valodu, tik negaidīti tas bija. Es? Savā ziemas brīvlaikā? Es, garmatains rokenrola džeks, kā tāds skuķis runāšu dzeju? Taču Feldmane bija zināma kā skolas partijas sekretāre un dzelzs vecene, kura žēlastības nepazina. Ja es atteiktos, viņa varēja man atriebties un stabila četrinieka vietā ielikt trīs vai pat divi. Tādēļ es viņai uzsmaidīju un teicu:
— Protams, skolotāj, tas ir liels gods un atbildība pārstāvēt mūsu skolu rojonā. Kas man būs jādara?
Saraudina kundzes zālē
Feldmane konkursam bija izvēlējusies pusotras lappuses garu tekstu no Ilzes Indrānes romāna “Lazdu laipa”. Teksts bija šaušalīgs un sirdi plosošs, kurā mātei nošauj dēlu komjaunieti. Atbraucis mājās brīvdienās, es biju nomierinājies un nodomāju apmēram tāpat kā Lāsmiņa filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” — nu, mīļie radiņi, es jums parādīšu… Iemācījos tekstu no galvas, noliku sev priekšā mikrofonu, ieslēdzu magnetofonu ieraksta režīmā un sāku runāt tekstu. Tad patinu atpakaļ, noklausījos, atzīmēju vietas, kur intonācija jāpaceļ un kur jānolaiž, kur jāmaina ritms un kur jāietur pauzes, un cik ilgi. Rakstīju un klausījos desmitiem reižu, līdz beidzot biju apmierināts ar paveikto. Lai iemācītos kontrolēt savu stāju, mīmiku un rokas, lasīju tekstu, nostājies spoguļa priekšā. Beidzot pienāca konkursa diena. Feldmane bija man pateikusi, ka uz Aizkraukli nebrauks, ko tur lielu puisi uzpasēs. Es nostājos žūrijas un auditorijas, kas pārsvarā bija citu skolu skolotāji, priekšā un sāku lasīt savu prozas tekstu. Mani bija mācījuši, ka jāskatās zālei pāri vienā punktā pretējā sienā. Vispirms zālē pārtrūka čukstus pļāpāšana un iestājās pilnīgs klusums. Pēc pirmās teksta puses ar acu kaktiņu manīju, ka sasārtušās acis ar kabatlakatiņiem sāk slaucīt dažas pirmās rindas kundzes. Kad es beidzu lasīt un paskatījos uz zāli, kabatlakatiņi bija redzami gandrīz katrā rindā. Es ieguvu pirmo vietu, arī Feldmane turēja doto vārdu un atestātā pretī ailei “latviešu literatūra” man bija atzīme “pieci”.
Turpina dīdīt dziedāšanā
Kaut arī dalība “Ko tu proti?” izgāzās, tomēr Elmīrīte sāka mūsu trijotnei dīdīt nākamo dziesmu — Raimonda Paula un Alfreda Krūkļa “Vecā jūrnieka stāsts”. Nekas, ka to dziedāja puikas, tak laikam Elmīrītes ieskatā mākslinieciskā vērtība dziesmai un vārdiem bija ļoti augsta, un tas bija pats galvenais. Kad 9. maijā Daudzeses parkā pie pieminekļa partizānam Ivanam Bažukovam sabrauca ordeņotie veterāni, mūsu trijotni izstūma priekšā un mēs rāvām vaļā a cappella:
Burenieks šūpojas tālumā,/Kur aizpeld tas rītausmas bālumā?/Uz tāda reiz braucu pats,/Kad biju jauns, biju stalts.
Vispār jau galīgi garām, vai ne? Bet vecie partizāni tēvišķi glaudīja mums galvas un teica:
— Molodci, puiki! Horošo pojoķe! (“Malači, puikas! Labi dziedat!”)
Inteliģents, patīkams skanējums
Viss, kas notiek, notiek uz labāko, jo, raugi, kad mēs 16 gadu vecumā izlēmām taisīt augšā savu deju ansambli, tad pie Elmīrītes jau varējām iet ne kā sveši, nez no kurienes uzradušies, bet kā savējie vietējās kultūras kopēji. Smags sākums ansamblim bija, ļoti smags. Klubam aparatūra bija “čābiska”, pāris balss “tumbiņas”, pāris mikrofonu, pastiprinātājs, bungas un viena ģitāra. Grupas sastāvs sākumā bija: vokāls un basģitāra — Leons Piļāns, vokāls un ritma ģitāra — Juris Piļāns, vokāls un soloģitāra — Jānis Kalējs, bungas — Dainis Gudženovs. Iztrūkstošās ģitāras saradās tādā veidā, ka Jurka nopirka ritma ģitāru pats — bulgāru “orfeju”, bet baseni es pa kluso piektdienās vedu no Neretas vidusskolas, bet svētdienās vedu atpakaļ. Neapšaubāms līderis grupā bija Leons, kurš bija divus gadus vecāks par mani un Jurku, mācījās Laidzes sovhoztehnikumā Kurzemē un spēlēja tehnikuma ansamblī basģitāru. Sanāca mums divi basisti uz vienu vietu, jo es savukārt spēlēju baseni Neretas vidusskolas ansamblī. Tāpēc man nācās ķerties pie soloģitāras. Taču nekas nebija akmenī iecirsts. Leons bija galvenais vokālists, un vispār zināms ir, ka dziedāt vieglāk, spēlējot soloģitāru nekā baseni, un tāpēc mēs bieži mainījāmies.
(Turpmāk vēl.)
