“Nesen laikrakstā “Staburags” lasīju par Jaunjelgavas pilsētas svētkiem,” vēstulē redakcijai raksta Eduards Gabrāns no Daudzevas. “Bet pie mums pagastā badā mirst bezsaimnieka kucēni.”
“Aizvadītajā gadā viņsaulē aizgāja mans kaimiņš. Viņam piederēja kucīte, kurai bija mazuļi. Nu jau septiņus mēnešus kucēni dzīvo pussagrautā mājā, izsalkuši klaiņo pa apkārtni un baida bērnus. Par to informēju pagasta pārvaldi un tās vadītāju Gunti Ozoliņu. Viņš zvanīja dzīvnieku patversmēm, kur atbildēja, ka tās vairs nav labdarības iestādes, bet biznesa projekti, un par dzīvnieku ievietošanu tur ir jāmaksā. Naudas pagastam nav, tā jālūdz novada domei. Varbūt tad, kad būs pirmie sakostie, Jaunjelgavas kungi “pamodīsies”?” jautā Gabrāna kungs.
Daudzeses pagasta pārvaldes vadītājs Guntis Ozoliņš skaidro:
“Ar šo problēmu cīnāmies jau gandrīz pusgadu. Un galvenais nav naudas trūkums, bet gan tas, ka dzīvniekus patversmē neuzņem, jo nav vietu. Esam zvanījuši gan uz Jēkabpili, gan Ogri. Kucītei bija septiņi kucēni, citiem izdevās atrast saimnieku tepat pagastā, bet šiem trim kucēniem tas līdz šim nav izdevies. Esam domājuši pat par suņu eitanāziju, bet kucēni ir veseli, tāpēc šādu lēmumu pieņemt būtu neētiski. Turklāt šāda procedūra maksā apmēram četrdesmit latu. Klaiņojošu dzīvnieku problēma ir ne tikai Daudzesē vai Jaunjelgavas novadā, tā ir daudzos Latvijas pagastos un pilsētās. Protams, šādi dzīvnieki apdraud cilvēkus. Turklāt visas trīs klaiņojošās ir kucītes, tātad viņām arī būs mazuļi. Katrā ziņā meklēsim kādu risinājumu, bet tas nav vienkārši. Nebūtu slikti, ja lielie valsts uzņēmumi, piemēram, “Latvijas valsts meži”, no savas peļņas dzīvnieku patversmēm ziedotu kaut 0,01 procentu. Tas būtu atspaids to uzturēšanai.”
Gabrāna kungs nespēj būt vienaldzīgs un baro nevienam nevajadzīgos dzīvniekus, taču viņa ienākumi nav tik lieli, lai to darītu ilgstoši. Ozoliņa kunga atrunāšanās ar problēmas risinājuma variantu meklēšanu ir mazs mierinājums. Nepieciešama aktīva un tūlītēja rīcība.
“Ja nespēsim rast citu risinājumu, nāksies suņus aizvest un izlaist pie patversmes. Ne novada domei, ne pagastam nav naudas, lai izveidotu savu dzīvnieku patversmi,” saka pagasta pārvaldnieks. “Viens no risinājumiem būtu, ja kādu daļu no dabas resursu nodokļa, ko saņem pašvaldība, novirzītu šādu problēmu risināšanai, bet likums to neparedz.”
Par suņu uzbrukumiem bērniem ir rakstīts daudz. Šādas ziņas var lasīt teju katru dienu. Varbūt, ja pašvaldība nespēj rast risinājumu, tas jādara valstij. No ziedojumiem vien dzīvnieku patversmes ilgi neuzturēs.
