Aldis ir students un, lai pavilktu maksājumu “vezumu”, vasarā nolēma piepelnīties. Viņam laimējās — jaunieti pieņēma darbā kādā kafejnīcā, kuru labprāt apmeklē ārzemnieki. Lai gan alga minimālā, toties dzeramnaudā var nopelnīt vēl trīs algas.
Alda priekšnieks — pašapzinīgs, iedomīgs trīsdesmitgadnieks — dzīvoja pēc principa: pasaulē ir tikai viena taisnība, un tā ir manējā.
Kādu sestdienu Alda darbdiena ieilga — pēc kafejnīcas slēgšanas atzīmēja bārmenes dzimšanas dienu. Aldis ar alkoholiskajiem dzērieniem neaizrāvās, tāpēc laiku nolēma īsināt smēķējot. Iegājis ģērbtuvē, lai no vējjakas kabatas izņemtu cigaretes, viņš dabūja zilu aci. Tieši tobrīd ģērbtuvē bija ienācis arī priekšnieks un uzkliedzis: “Ko tu, šmurguli, manās kabatās lien!”. Pēc tam bliezis pa aci, ka dzirksteles vien nošķīda. Jā, vējjakas abiem bija līdzīgas, bet Aldis savējo atšķirībā no priekšnieka, kurš bija krietnā “pālī”, ar citu nesajauca. — Es no savējās, ne tavējās paņēmu cigaretes! — niknumā atcirta Aldis un iemeta priekšniekam sejā smēķu paciņu.
— Nu, nemūžam es šajā vilku bedrē nestrādāšu! — ejot mājās, domāja Aldis.
Agri no rīta viņš no priekšnieka saņēma īsziņu ar atvainošanos. Darbā šefs iedeva piecīti ziluma ārstēšanai, jaunajā darba grafikā Aldim bija piešķirtas naudīgākās maiņas un pie algas vēl pierēķināta prēmija. Tik daudz labumu par vienu zilumu! Nu nē, Aldis no darba vairs negrasījās iet prom un pieciestu arī otru zilumu. Ne velti taču saka: caur ērkšķiem uz zvaigznēm.
