Ar pelniem vien nevar nodrošināt optimālu barības elementu (kālija, kalcija, magnija, fosfora) attiecību, jo pelnos dominē kālijs.
Koksnes pelnus var maisīt gan ar amonija, gan nitrātu slāpekļa minerālmēsliem, bet tas jādara tieši pirms iestrādes augsnē, citādi radīsies milzīgi slāpekļa zudumi. Pelnus var pievienot superfosfātam, taču ne vairāk par 8% no superfosfāta svara, citādi pasliktinās mēslojuma īpašības. Ar citiem fosforu saturošiem minerālmēsliem pelnus jaukt nebūtu ieteicams.
Kompostā pelnus pievieno kaļķa veidā (3 — 4% no kompostējamā materiāla masas, kūdrainā masā — 5 — 6%).
Pelnus glabājot, jānodrošina, lai tajos neiekļūtu sniega vai lietus ūdens, kas izskalos barības vielas, vispirms kāliju.
Ar koksnes pelniem vislabāk mēslot avenes, upenes, jāņogas un zemenes (deva 500 — 700 g/m2).
Kūdras un degslānekļa pelnus parasti lieto vienīgi kā kaļķošanas materiālu, bet akmeņogļu pelnus augsnē iestrādāt nav vajadzības.
Pelni noteikti jāglabā sausā vietā. Mitrumā tie zaudē vērtību un arī sacietē — tādus nevar vienmērīgi izkliedēt augsnē.
Piemājas dārzā izmanto tikai koku pelnus, bez ogļu izdedžu, papīra, plastmasas vai gumijas riepu atkritumu piejaukumiem, kas satur šķīstošus un nešķīstošus ķīmiskos savienojumus. Augi caur saknēm spiesti uzņemt kancerogēnas vielas, un cilvēks, lietojot saindētus augļus vai dārzeņus uzturā, var nopietni saslimt.
