Manuprāt, mazdārziņa īpašniekam arī jāpiemīt talantam. “Nekas nav izdīdzis”, “viss nosala”, “zagļi mucu nozaguši” — šādu vaimanāšanu ar dažādām niansēm katru gadu dzirdu no Rozālijas. Bet dārzam taču ir jābūt prieka avotam. Un man tas tāds ir.
Kad bija gurķu sējamā diena, iesēju divas paciņas gurķu, ko nopirku “Maximā”. Nekas neizdīga. Vakar to vagu nolēmu izravēt, lai iesētu dilles, un, iedomājieties, — plūcot zāli, atradu vienu izdīgušu gurķīti ar trim lapiņām. Līdz gurķiem jau laikam šogad netikšu, bet vienalga prieks, ka vismaz viena sēkliņa ir bijusi dīgtspējīga. Šogad Rozālija nepaspēja nolasīt ērkšķogas un jāņogas. Nobira. Bet vai tādēļ jāskumst? Jāpriecājas, ka gliemežiem būs, ko ēst. Es jau kuro gadu nepagūstu nolasīt un nebēdājos. Daudzi tagad šausminās, ka “izdeg” kartupeļi. Nu un? Nebūs jāvāra vai jācep. Es nekad neuztraucos, ja dārzā ir saaugusi liela zāle. Citiem tādas nav, un tas tikai norāda, ka man ir laba zeme. ◆
