Šodien Aizkrauklē svin svētkus, kuri veltīti pilsētas 40. gadadienai. Ejot cauri pilsētai, ikviens pievērš uzmanību krāšņajām puķudobēm un glītajiem skvēriņiem.
Šodien Aizkrauklē svin svētkus, kuri veltīti pilsētas 40. gadadienai. Ejot cauri pilsētai, ikviens pievērš uzmanību krāšņajām puķudobēm un glītajiem skvēriņiem. Tas ir arī Valijas Strodes nopelns. Viņa šo pilsētu par savu sauc jau vairāk nekā divdesmit gadu.
Valija Strode pēc profesijas ir fotogrāfe, un dažus gadus, strādājot savā arodā, viņa uz pasauli raudzījās caur fotoobjektīva “aci”. Nu viņa uz cilvēkiem, kokiem, puķēm, mājām un ielām skatās tieši. Taču tiklīdz ir runa par viņas ieguldījumu pilsētas sakoptībā, Valijas kundze mulst un saka, ka bez Aizkraukles novada domes atbalsta un citu cilvēku palīdzības jau nekā nebūtu. Tomēr, lai realizētu jebkuru ieceri, ir jābūt vienam pirmajam, kuram galvā ienāk ideja un kurš spēj par šo ideju pārliecināt pārējos. Un Valija pilsētas apzaļumošanā ir ideju ģenerators.
Likvidē “vasaras kafejnīcas”
— Cik sen nodarbojaties ar labiekārtošanu un apzaļumošanu Aizkrauklē?
— Nu jau 13 gadu. Tikai sākumā mans darba devējs bija namu apsaimniekošanas uzņēmums “Lauma A”, tagad — Aizkraukles novada dome. Sākumā mans uzdevums bija gādāt par esošo apstādījumu uzturēšanu un kopšanu, taču ar laiku arvien vairāk pievērsāmies apzaļumošanai, veidojot jaunus un pārveidojot vecos dekoratīvos stādījumus. Manā rīcībā tika nodoti sabiedriskajos algotajos darbos iesaistītie bezdarbnieki, kuru diemžēl ar katru gadu paliek arvien mazāk. Daži no viņiem atraduši darbu, dažiem vienkārši zudusi vēlme strādāt. Viegli nav, tomēr esmu priecīga par katru, kurš no rīta ir atnācis un izturējis līdz darba laika beigām.
Atceros, kāda izskatījās pilsēta, kad sāku strādāt. Visas birztaliņas, kuras tagad ir izkoptas, bija pamatīgi aizaugušas. Kad sākām cirst krūmus un pļaut zāli, dzērāji pukojās, ka likvidēju viņu “vasaras kafejnīcas”. Priecātos, ja šīs vietas ar laiku varētu izveidot par koptiem parkiem ar celiņiem, kur cilvēkiem pastaigāties.
Studentiem nav nekādu atlaižu
— Esat dārzniece pēc profesijas?
— Jāsaka tā — nu jau esmu. Pirms pāris gadiem neklātienē beidzu Bulduru dārzkopības vidusskolu, esmu parka dārzniece. Kad sāku mācīties, šādas izglītības programmas nebija, pieteicos dārzkopju nodaļā. Domāju — tur māca arī puķkopību, gan jau kaut kas noderēs. Bet nākošajā gadā izveidoja jaunu nodaļu — parka dārzniekus, un es pārgāju mācīties tajā. Lielākoties mācījos patstāvīgi, pildīju mājasdarbus, bet sesijas laikā divas nedēļas nopietni strādāju Bulduros. Kursabiedri galvenokārt bija gados jaunāki, taču prasības visiem bija vienādas — divdesmit vai piecdesmit gadu. Ja augu nosaukumi bija jāiemācās latīņu valodā, tad tas bija jāizdara. Nekādu atlaižu.
— Vai diplomdarbs bija saistīts ar Aizkraukles apzaļumošanu?
— Nē, ar kādas privātmājas apzaļumošanu. Acīmredzot, nebijām vēl tik spēcīgi, lai strādātu pilsētas mērogā. Taču ikdienas darbā to daru, jo tie ir mani darba pienākumi.
— Vai arī studijas bija pienākums?
— Protams, profesionālas zināšanas manā darbā bija ļoti nepieciešamas. Un mūsdienās diplomam arī ir liela nozīme. Tāpat būtisks ieguvums ir nodibinātie kontakti ar interesantiem un noderīgiem cilvēkiem. Piemēram, skolā iepazinos ar dendroloģi un ainavu arhitekti Aiju Kaškuri, ar kuru pašreiz izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņa mums piegādā stādus.
Atbalsta visas idejas
— Vai dārznieces darbs pa šiem gadiem kļuvis sirdij tuvs?
— Man šis darbs patīk, jo varu redzēt sava darba augļus. Kad sākam veidot jaunu objektu, protams, sākumā grūti iedomāties, kāds tas būs pēc diviem vai trijiem gadiem. Stādiņi ir mazi un nīkulīgi, taču jau pēc gada, kad tie sakuplo vai sāk ziedēt, ir pavisam cits skats. Cik skaista šogad ir dekoratīvo krūmu paklājdobe pie Aizkraukles novada domes, aplis Lāčplēša un Spīdolas ielas krustojumā! Liels darbs ieguldīts un arī lielisks efekts panākts skvērā pie “Aizkraukles bankas”. Paskatieties, cik glīta ir astilbju dobe pie dīķa. Bet apstādījumus aplī Jaunceltnes ielā visā krāšņumā ieraudzīsim tikai pēc gada vai diviem.
— Vai pašvaldības pārliecināšanai par atbalstu jūsu iecerēm jāpieliek lielas pūles?
— Līdz šim dome akceptējusi visus manus projektus. Ieraugot kādu nesakoptu vietu pilsētā, uzreiz prātā iedomājos, kādu to gribētu redzēt. “Uzlieku” savu ideju uz papīra un eju pie domes priekšsēdētāja vai izpilddirektora. Izstāstu, kas un kā, uzburu viņu acu priekšā ainu, kā tas varētu izskatīties, cik tas maksās. Līdz šim neesmu saskārusies ar lielu pretestību. Protams, nodarbinot tikai bezdarbniekus, nevaram uzņemties sakopt lielus objektus. Taču pa mazam gabaliņam lēnām virzāmies uz priekšu un labiekārtojam arvien jaunas vietas. Mūsu pēdējais darbs ir skvēriņš pie ēkas Lāčplēša ielā 5. Nupat visas pilsētas teritorijā cilvēku ērtībai ierīkoti jauni soliņi.
— Aizkrauklieši nav apmierināti, ka kopj un “pucē” tikai pilsētas centru, bet “Purvciems” ir aizmirsts.
— Tā gluži nav. Pirmo jauno bērnu rotaļu laukumu ierīkoja tieši “Purvciemā”. Arī pārējā jaunā rajona teritorija ir sakopta, gar Jaunceltnes ielu iestādītas dekoratīvās kļavas.
Sirds sāp par postītāju nedarbiem
— Vai cilvēki novērtē jūsu darbu?
— Atbilde uz šo jautājumu varētu būt piemērs ar to pašu bērnu rotaļu laukumu. Tur jau vairākkārt mainīti rotaļu rīku salauztie elementi, nomainītas izdemulētās šūpoles. Protams, ģimenes ar maziem bērniem ir ļoti priecīgas un pateicīgas gan par rotaļu laukumu, gan celiņiem, kur pastaigāties, gan soliņiem, kur apsēsties.
Taču tajā pašā laikā netrūkst arī cilvēku, kuriem gribas kaut ko nolauzt un saplēst. Pirms kapusvētkiem no dobēm itin bieži pazūd puķes. Krastmalā, kur mēdz pulcēties makšķernieki, un Daugavmalā, aiz katoļu baznīcas, katru dienu salasām vairākus lielos maisus atkritumu, kaut gan turpat netālu ir konteineri, kur tos izmest. Bet cilvēks jau pēc savas dabas ir slinks un nevar aiziet dažus soļus līdz “miskastei”. Skvērā pie “Aizkraukles bankas” dobes nereti izbraukā skrituļotāji un riteņbraucēji. Tik krāšņa dobe, bet reiz no turienes iznesām četrus spaiņus ar salauztām samtenēm. Tas sāpina visvairāk.
Koplietošanas teritoriju kopšana uzticēta mums, taču tās ir mūsu visu kopīgās atpūtas vietas. Tāpēc mums visiem jādomā, kādas tās atstājam pēc sevis. Ja nē, ieaugsim atkritumos līdz ausīm. Man reizēm pietrūkst padoma, kā bērniem iemācīt cienīt citu paveikto.
Šajās dienās svinam svētkus. Jau vairākus mēnešus pirms tiem rūpējamies, lai pilsēta būtu sakopta un tīra. Taču ir vairāki zemes īpašnieki, kuri par savām teritorijām neliekas zinis. Cilvēki ir sašutusi un pārmet domes vadībai, ka tā neko nedara, bet šīs aizaugušās platības pieder privātīpašniekiem: Oļegam Ļaham zeme ir Gaismas un Jaunceltnes ielā, Edvīnam Šleseram — pie bijušās VEF kopmītnes, Guntaram Dobelim — aiz dīķa, blakus mūzikas skolai.
Taču par pašu darbu esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes. Cilvēki priecājas par ērtajiem soliņiem, skaistajām puķudobēm, nāk klāt un pateicas par darbu. Reizēm cilvēki, redzot mani pie kādas dobes, pienāk un jautā, kā kopt vienu vai otru augu. Tad pastāstu gan no personīgās pieredzes, gan skolā gūtajām zināšanām.
Ziema — lielais plānošanas laiks
— Vislabākās atsauksmes par Aizkraukles sakoptību dzirdētas tieši no pilsētas viesiem. Arī jums iebraucēji saka “paldies”?
— Tā kā ilgi vienā objektā neaizkavējos, ar pilsētas viesiem tiekos reti, taču cilvēki, kuri strādā skvēros un pie puķudobēm, parasti stāsta par sajūsminātajiem iebraucējiem. Arī mans dēls, kad viesojas Aizkrauklē, vienmēr novērtē, kas pilsētā jauns paveikts, un saka, ka esmu labi pastrādājusi.
— Apzaļumošana ir sezonas darbs, ko darāt ziemā?
— Ziemas mēnešos notiek lielā plānošana nākamajai sezonai. Tad domāju, ko stādīšu katrā dobē, cik daudz un kādus augus jāpasūta stādaudzētavām. Vasarā jau tam nav laika. Mums ir ļoti laba sadarbība ar stādaudzētavām “Puķu sēta” no Madonas, “Sedumi” no Jēkabpils, zemnieku saimniecību “Igaijas”, stādaudzētavu “Zaķi”.
— Apstādījumu veidošanā liela nozīme ir arī modes tendencēm?
— Zināma nozīme tam ir. Piemēram, puķu piramīdas mums parādījās vieniem no pirmajiem. Žurnālā “Dārza Pasaule” parasti publicē gada iecienītāko augu topu, lasu un domāju, vai šogad manas dobes atbilst tam “topam” vai nē. Jāsaka, strādājam labi un ejam laikam līdzi.
Ilgojas pēc miera un klusuma
— Vai pilsētas dārzniecei arī pašai ir skaists dārzs?
— Man ir tāpat kā kurpniekam, kurš pats staigā bez kurpēm. Dārzs ir, bet pilsētas sakopšanā ir tik daudz darba, ka savam pleķītim laika neatliek. Es arī darbā ļoti nogurstu, tāpēc, kad atnāku mājās, gribas mieru un klusumu. Nevaru lepoties ar vaļaspriekiem, jo arī tiem nav laika. Vakarā paskatos televizoru, kaut ko palasu un dodos pie miera. Brīvdienas labprāt pavadu mājās, ģimenē. Ikdienā tik daudz esmu cilvēkos, ka pa nedēļu nogurstu no sabiedrības.
— Fotogrāfes iemaņas neesat aizmirsusi?
— Ikdienā fotoaparātu līdzi nenēsāju, taču, ja man tas vienmēr būtu līdzi, varētu iemūžināt daudzus skaistus brīžus, kuri novērojami vien īsu mirkli. Tomēr darbiņš man joprojām ir sirdī, un varbūt, kad aiziešu pensijā, atkal pievērsīšos šai nodarbei.
Vairāk reižu apkārt Latvijai
— Ikdienā jūs var redzēt traucamies pa pilsētu ar velosipēdu. Trīspadsmit gadu laikā esat guvusi pamatīgu sportisko rūdījumu?
— Nekad agrāk dzīvē neesmu tik daudz braukusi ar velosipēdu, kā šajos gados. Varbūt apkārt zemeslodei gluži neesmu apbraukusi, bet vairākas reizes Latvijai — noteikti. Bet manā darbā jau citādāk nemaz nevar. Kā varētu apskriet kājām visu pilsētu? Un par veselību arī nesūdzos. Kas gan var būt labāks par riteņbraukšanu un darbu svaigā gaisā visu gadu!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Valija Strode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada
7. marts, Preiļu rajona Rudzāti.
IZGLĪTĪBA: Bulduru dārzkopības vidusskolā apgūta parka dārznieces profesija.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles novada domes labiekārtošanas speciāliste.
ĢIMENE: vīrs Jānis, dēls Aksels un vedekla Diāna.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
