Laikam vienmēr savi untumi, tas nekad nav tāds, kāds būtu vajadzīgs.
Laikam vienmēr savi untumi, tas nekad nav tāds, kāds būtu vajadzīgs. Tas allaž pāršauj pār svītru vai nu uz vienu vai otru pusi. Temperatūra nekad neturas gadsimta vidējā līmenī — vai nu pieci grādi zemāka vai augstāka. Tāpat nokrišņi te par desmit milimetriem zem normas, te par divdesmit milimetriem virs normas; ja nav pārmērīga sausuma, tad neizbēgami būs pārmērīgs mitrums.
Ja cilvēkiem, kuriem nav dārzkopja rūpju, ir tik daudz iemeslu sūdzēties par laiku, kā tad lai jūtas dārzkopis! Uzkrīt par maz sniega — viņš ar pilnām tiesībām kurn par tā trūkumu, uzkrīt par daudz — izpauž nopietnas bažas, ka sniegs aplauzīs eglītes un rododendrus. Ja sniega nav nemaz, viņš gaužas par postošo pliksalu, sākas atkusnis — lād dulnos vējus, kas to pavada, jo tiem ir nelāga paraža izsvaidīt skujas un citus apsega materiālus pa visu dārzu un — velns parāvis! — nolauzt kādu kociņu. Gadās ziemā atspīdēt saulei — dārzkopis saķer galvu: krūmiem sāks priekšlaicīgi kāpt sula augšup. Ja līst, viņš baidās par saviem alpinārija augiem, ja sauss — ar sirdssāpēm domā par saviem rododendriem un andromedām. Un nebūtu jau nemaz tik grūti viņu apmierināt: pietiktu, ja no pirmās līdz pēdējai dienai ziemā temperatūra turētos 0,9 grādus zem nulles, sniegs simt divdesmit septiņus milimetrus biezs, viegls un pēc iespējas sauss, debess lielākoties apmākusies, bezvējš vai mērens rietumu vējš, tad viss būtu kārtībā. Bet kur nu — par mums, dārzkopjiem, neviens nerūpējas, neviens nejautā, kas mums vajadzīgs. Tāpēc arī šai pasaulē viss iet šķībi un greizi.
Visbēdīgāk dārzkopim klājas pliksalā. Tad zeme pārvēršas kramā un sacietē ar katru dienu, ar katru nakti dziļāk. Dārzkopis domā par saknītēm, kuras salst nedzīvajā un akmenīgi stingajā zemē, par zariņiem, kam spiežas cauri sausais, ledainais vējš, par salstošiem pumpuriņiem, kuros stāds rudenī iesaiņojis visu savu bagātību. Ja zinātu, ka ar to būs līdzēts, viņš uzvilktu akmeņozolam savus svārkus un kadiķim savas bikses; tevis dēļ novilkšu savu kreklu, Kaukāza acālija, tevi, šcihcerija, apsegšu ar savu cepuri, bet tev, brūnactiņ, paliek tikai manas zeķes — ņem, lūdzama.
Ir dažādi triki, kā ietekmēt laiku un panākt tā pārmaiņu. Piemēram, vajag tikai savilkt mugurā visus biezākos apģērba gabalus, tā tūliņ iestājas silts laiks. Līdzko salasās vairāki draugi, lai dotos kalnos slēpot, tā sākas atkusnis. Arī tad, ja kāds iesūta avīzēm rakstu, kur attēlo sala varenību, veselīgi piesārtušas sejas, slidskrējēju barus slidotavās un tamlīdzīgas parādības, līdzko rakstu nodod spiestuvē, atkusnis klāt kā likts. Kamēr cilvēki lasa rakstu, ārā jau slapjdraņķis, termometrs rāda astoņus grādus virs nulles un lasītājs nāk pie slēdziena, ka avīzēs viena vienīga melšana un krāpšana; lieciet mums mieru ar savām avīzēm! Turpretī lāsti, pārmetumi, zvērinājumi, roku celšana pret debesīm, saucieni “brr” un citas burvestības laiku neietekmē.
Saīsināti no Karela Čapeka grāmatas “Dārzkopja gads”.
