Galvenās rūpes jūlijā ir dārza laistīšana un smidzināšana. Ja dārzkopis laista ar lejkannām, tad viņš skaita tās kā automobilists kilometrus.
Galvenās rūpes jūlijā ir dārza laistīšana un smidzināšana. Ja dārzkopis laista ar lejkannām, tad viņš skaita tās kā automobilists kilometrus.
— Uh! — viņš rekordista uzpūtībā izsaucas. — Šodien izlaistīju četrdesmit piecas lejkannas!
Kaut jūs zinātu, kas tā par baudu, kad vēsais ūdens burbuļodams plūst uz pulverī pārvērtušos zemi, kad tas pievakarē laistās uz cītīgā lietutiņa pārslogotajām lapām un ziediem, kad viss atveldzētais dārzs atviegloti uzelpo kā iztvīcis ceļinieks.
— Ahahā, — viņš dveš, slaucīdams alus putas no ūsām, — tās nu gan bija trakas slāpes! Saimniek, vēl vienu kausu! — Bet dārzkopis skrien piepildīt vēl vienu lejkannu, lai remdētu šīs jūlija slāpes.
Ar krāna un šļūtenes palīdzību var laistīt daudz ātrāk un plašākā mērogā: samērā īsā laika sprīdī mēs aplaistām ne vien dobes, bet arī mauru, vakariņojošo kaimiņa ģimeni, garāmgājējus uz ielas, mājas iekšieni, visus ģimenes locekļus un galvenokārt paši sevi. Šādai strūklai ir briesmīga iedarbība — tā ir ātra kā ložmetējs, ar to var mirklī izsist zemē bedri, nopļaut ziemcietes un nodauzīt kokiem lapotni. Un, ja jūs virzīsiet šļūteni pret vēju, tad saņemsiet varen atsvaidzinošu dušu, kas jūs izmērcēs caurcaurēm, — tā būs īsta ūdens dziedniecība. Šļūtenei it sevišķi patīk kļūt caurai kaut kur vidū, kur tas vismazāk gaidāms, un tad jūs stāvat kā ūdens dievs starp sprauslājošām strūklām ar garu ūdens čūsku, kas saritinājusies jums pie kājām, — tā ir iespaidīga aina. Kad jūs esat slapjš līdz ādai, tad apmierināts paziņojat, ka dārzam tagad pietiek, un ejat žāvēties. Bet jūsu dārzs vēl nav paspējis izdvest “uh!”, kad jau iesūcis visus jūsu ūdenskritumus un ir atkal sauss, atkal slāpst kā iepriekš.
(Karels Čapeks “Dārzkopja gads”)
