Ja manu solo dziedāšanu Indriķis vienmēr kritizē, sestdien nolēmu pievērsties solo talkošanai. Gribēju jau duo, precīzāk, talkot kopā ar Indriķi, bet viņam bija iesnas. Tas, viņa skatījumā, ir kaut kas līdzīgs mirstamkaitei, brīnos, kā vēl testamentu neuzrakstīja. Tā ir, ka neklausa sievu un pliku galvu kā jauns puika skraida pavasara vējos. Iedomājas sevi par ērgli esam, bet tāds paplucis kovārnis vien ir. Nav kā es, kura kā dūšīga kaija vienmēr ierindā. Gatavojoties talkai, vispirms kārtīgi iepazinos ar ieteikumiem drošai un atbildīgai talkošanai. Biju paredzējusi uzpost vasarnīcas apkārtni. Sekojot instrukcijai, izvērtēju, vai izvēlētais apģērbs ir atbilstošs veicamajiem darbiem. Secināju, ka man nav, ko vilkt mugurā talkas dienā, jo vienlaikus jāsargājas no diviem uzbrucējiem — vīrusa un ērcēm. Sapirku pamatīgu ekipējumu un vēl drošības pēc ietinos baltā palagā. Lai gan bija grūti pakustēties, sagrābu veselu maisu ar pērnajām lapām. Domāju, todien ne viens vien garāmgājējs novērtēja, kā jāģērbjas solo talciniecei. Kaut arī svētkos sola aukstu laiku, braukšu atkal uz vasarnīcu. Indriķi līdzi neņemšu, jo man iepatikās būt solistei dārzā. Visi apbrīnoja manu talkas tērpu, pat autobraucēji uztaurēja. Es biju balta kā gulbis dārza vidū, galvenais — pamanāma.
