Talita Rozenblate ir sieviete ar mākslinieces dvēseli. Ārēji trausla, simpātiska, gaiša.
Talita Rozenblate ir sieviete ar mākslinieces dvēseli. Ārēji trausla, simpātiska, gaiša. Talita ir četru bērnu māte un šo sievietes sūtību prasmīgi apvieno ar studijām augstskolā.
Dzīves līkloču ceļi Talitu pēc vairākiem gadiem atveduši atpakaļ uz Iršiem. Te viņa mācījusies kopš sestās klases, beigusi Pērses pamatskolu, bet pēc tam devusies uz Rīgu, lai turpinātu mācības lietišķās mākslas vidusskolā. “Esmu beigusi ādas apstrādes nodaļu, bet nu vairs ar šo materiālu nestrādāju,” saka Talita. “Šobrīd māksla ir mans vaļasprieks. Audzinu bērnus, mācos un savam priekam darinu dažādus darbus.”
Glezna spēj sasildīt
Rudenī Pērses pamatskolā ienācējs uzreiz ievēroja Talitas Rozenblates veidoto sienas dekoru. Dažādās tehnikās veidoti darbi grezno arī viņas dzīvokli. “Pirms pāris gadiem lietainā vasarā kopā ar studiju biedriem bijām plenērā Mazirbes jūrmalā. Pēkšņi laiks noskaidrojās, bija tik saulaina un jauka diena,” atceras Talita. “Salasīju gliemežvākus, akmentiņus un mājās no tiem izveidoju gleznu. Tagad šī glezniņa mani vienmēr spēj sasildīt. Tajā ir visas tās vasaras izjūtas.” Talita jau trešo gadu mācās Latvijas Universitātes Tēlotājas mākslas nodaļā, apgūstot vizuālās mākslas un mākslas vēsturnieces profesiju.
Bērni brauc līdzi uz lekcijām
Talitai ir četri bērni. Vecākajam drīz būs 11 gadu, bet pastarītei — seši. Jauki bērni, labs vīrs — tas vajadzīgs katrai sievietei. Taču ikdiena nomāc, un ilgi ar to vien nepietiek. Talita atradusi, kā atpūsties no ikdienas rūpēm — tās ir studijas. Uz augstskolu viņa dodas nedēļas nogalē un divreiz gadā ir arī mēnesi ilga sesija. “Ir psiholoģiski grūti, kad mājās ik dienu jābūt līdzsvarā — jātiek galā ne tikai ar bērniem, bet arī ar sevi. Nepieciešams kādu laiku padzīvot citādā vidē, tur es garīgi uzlādējos. Atgriežos no augstskolas, un pasaule liekas gaišāka, bērni — mīļāki.”
Dažkārt sestdienās, kad nav kas mazos pieskata, arī bērni dodas līdzi uz lekcijām. Mazajiem Rīgā patīk, un arī lekcijās viņi sēž pacietīgi un klausās, kā māmiņa mācās.
Četru bērnu ģimenei arī materiāli nav vienkārši samaksāt par studijām. Talita nesūrojas: “Man ir jauks vīrs, viņš atbalsta un palīdz.” Arī vecāki dzīvo tepat Iršos un nekad neatsaka palīdzību.
Darbnīca pieciem
Trīs skolēni ik rītu jāpavada uz skolu, pēcpusdienā jāsagaida, jātiek galā ar visiem mājas darbiem un vēl jāmācās. Kā to var apvienot? “Kad bērni bija mazi, nepietika enerģijas ne mācībām, ne darbam,” apgalvo Talita. “Nu esmu pieradusi. Agrāk uztraucos — sākšu kaut ko darīt, bērni traucēs. Tagad jau laikus sagatavoju darbarīkus pieciem: papīru, otas, šķēres. Kopā zīmējam, līmējam un viens otram netraucējam. Mūsu istaba vairāk izskatās pēc darbnīcas — vienā pēcpusdienā visu nevar paspēt. Vakarā atstājam, otrā dienā darbu turpinām.”
Talita uzskata, ka bērnam neko nevajag rādīt priekšā — lai dara, kā pats iztēlojas, jūt un domā. “Ja cilvēks vēlas izteikt sevi caur vizuālo mākslu, viņam izdosies, un nevajag būt šūpulī ieliktam talantam. Ja tāda aicinājuma nav, viņš atradīs citu izteiksmes veidu.”
Ja sirdslieta, tad izdosies
Talita ikvienam iesaka mākslas terapiju: fonā skan mūzika, to klausoties, cilvēks zīmē, veido, līmē. Rezultātā analizē paveikto un sāc sevi labāk izprast. Ja ir kādas problēmas, darbā tās uzreiz parādīsies. Jaunā sieviete apgalvo, ka arī mākslinieks glezno tādēļ, lai saprastu sevi: “Bezgalīgi var spriedelēt par to, kas ir mākslas darbs. Pieliec melnu kvadrātu pie sienas — māksla. Tas iederas telpā un izskatās īpaši. Bet citā situācijā tā varbūt šķitīs tikai vienkārša figūra. Ja tēlotāja māksla ir sirdslieta, agri vai vēlu tāpat to darīsi, un kaut kas jau izdosies,” pārliecināta simpātiskā sieviete.
