3. decembris — Starptautiskā diena cilvēkiem ar invaliditāti.
3. decembris — Starptautiskā diena cilvēkiem ar invaliditāti
Ikdienas steigā bieži vien neaizdomājamies, kāda patiesībā ir bērnu invalīdu dzīve. Ko mazajam cilvēkbērnam nozīmē būt izolētam no sabiedrības — lielāko dzīves daļu pavadīt četrās sienās, invalīda ratiņos, neiet skolā kopā ar veselajiem bērniem, neizzināt pasauli, bet sajust apkārtējo skatienus un dzīvot nošķirtu dzīvi.
Kaut arī esam ļoti aizņemti, ar savu attieksmi un palīdzību varam daudz darīt šo bērnu labā. Kaut īsu brīdi varam palīdzēt viņiem aizmirst invaliditāti un ļaut ielūkoties pavisam citā pasaulē.
Cer izdot savu albumu
Lindai Lesiņai ir desmit gadu. Lindas māmiņa Līga stāsta, ka grūtniecība ritējusi bez sarežģījumiem. Dzemdējot meitu, pati būdama mediķe, māmiņa tomēr jutusi, ka kaut kas nav kārtībā. Linda dzima ļoti strauji. No slimnīcas abas izrakstīja kā veselas. Pēc mēneša atklājās rūgtā patiesība. Sākumā bērnam bija vēdera problēmas. Ārsti ieteica nebarot ar mātes pienu, taču problēmas pieaugušas. Kad Līga ar paziņu palīdzību nokļuva pie speciālistiem, kuri meiteni beidzot rūpīgi izmeklēja, atklājās, ka bērnam galvā ir četri asinsizplūdumi.
Pēc notikušā Līga nespēja atsākt ārstes darbu, kaut arī šo profesiju uzskata par ļoti svētīgu un cilvēkiem vajadzīgu. Viņu šokēja ārstu attieksme pret tikko dzimušiem, īpaši slimiem bērniem. Lindai ir kustību traucējumi, centrālās nervu sistēmas bojājumi, vājredzība — vesela slimību “buķete”. Operēt viņu nevar, jo centrālās nervu sistēmas bojājumu dēļ tas būtu riskanti.
Toties Lindai ir labi attīstītas citas spējas un talanti — viņa spēlē klavieres un dzied. Meitenes talantu atzinuši daudzi Latvijā ietekmīgi mūzikas industrijas cilvēki. Vienīgā problēma ir viņas veselība. Iespējams, ar labu cilvēku palīdzību Linda tomēr spēs ierakstīt savu albumu.
Padodas matemātika
Mazajam Janekam Jānim Kondrovam ir septiņi gadi. Viņa vecmāmiņa stāsta, ka Jāņa slimību vecāki atklājuši, kad bērnam bijuši trīs mēneši —– zēns savādi raudzījies griestos. Speciālistu diagnoze šokējusi —– bērnutrieka. Staigāt Jānis sācis tikai četrarpus gadu vecumā, līdz tam pārvietojies rāpus vai uz ceļgaliem. Vecākiem un bērnam bija pamatīgi jāpūlas, lai viņš sāktu patstāvīgi staigāt. Veiktas trīs kreisās kājas operācijas, bija regulāri jāapmeklē vingrošanas nodarbības, logopēds. Nu zēna veselība ir uzlabojusies. Grūtības vēl joprojām sagādā rakstīšana, jo rokas un pirksti ir vāji, taču lasīšana un matemātika viņam padodas, ļoti patīk arī dziedāt. Līdztekus paralēli specializētās bērnu invalīdu grupas apmeklējumam bērnudārzā viņš pērn E. Dārziņa mūzikas skolā apguva dziedāšanu. Arī mājās zēns labprāt klausās mūziku un dungo līdzi.
Nākamgad Janeks Jānis sāks mācīties Friča Brīvzemnieka pamatskolā kopā ar veselajiem bērniem. Tā kā zēns ir komunikabls, vecāki cer, ka viņš spēs integrēties veselo bērnu vidū. Ja tas neizdosies, Jānim meklēs invalīdam atbilstošāku mācību iestādi. “Cīnīties ar slimību būtu daudz grūtāk, ja ģimene nesaņemtu līdzcilvēku atbalstu. Lielu paldies sakām ikvienam, kurš mūs morāli un materiāli atbalstīja,” saka zēna vecmāmiņa Rūta.
Varēs staigāt
Voldemāram Lapam ir 12 gadu. Zēns piedzima, kad māmiņa bija astotajā grūtniecības mēnesī. Jau uzreiz pēc dzimšanas mazulim konstatēja nelielu caurumu sirdī un plaušu artērijas sašaurinājumu trijās vietās. Piecu mēnešu vecumā Voldemāram veica sirds un plaušu artērijas operāciju, kāda pirms tam Latvijā nekad nebija veikta. Zēna māmiņa Lauma Lapa saka: “Paldies ārstiem un Dievam, ka zēns izdzīvoja.” Ārsti prognozē, ka Voldemārs pēc diviem vai trijiem gadiem ar kruķu palīdzību varētu sākt patstāvīgi staigāt.
Liels nopelns bērna atveseļošanā ir arī māmiņai. Lai ik brīdi būtu kopā ar bērnu, viņa aizgāja no iemīļota darba, sāka strādāt mājās dažādus pasūtījuma darbus, bet vakaros kopa telpas P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņa nebija tāda mamma, kura ļoti žēlotu un lutinātu savu bērnu, jo saprata, ka tad zēns tā arī paliks invalīda ratiņos. Viņa lika Voldemāram celties, vingrot, staigāt pa māju, pieturoties pie viņas rokas vai mēbelēm. Voldemāram skolā īpaši padodas matemātika, bet datorprasmi viņš apguva pašmācībā.
Satiekas nometnēs
Šie ir tikai daži piemēri no vairāk nekā 10 000 mums līdzās dzīvojošu bērnu invalīdu dzīves. Daudzi no viņiem mīt ģimenēs, kuras savu dzīvi pakārtojušas bērna slimībai, viens no vecākiem nestrādā, bet augu dienu pavada kopā ar bērnu. Tikai ar līdzcilvēku palīdzību bērni reti var apmeklēt kādu teātra izrādi, koncertu vai aizraujošu pasākumu un attīstīt spējas. Tāpēc ir svarīgi saprast un palīdzēt. Daudzi no mums to arī dara.
Vasarās bērni var satikties bērnu invalīdu nometnēs. Ar Latvijas Bērnu fonda svētību tās organizē jau sešpadsmito gadu. Pagājušajā gadā 600 bērnu ar dažādiem veselības traucējumiem varēja atpūsties 18 šādās nometnēs. Pērn jau otro reizi bija organizēta speciāla nometne bērniem invalīdiem, kuri pārvietojas invalīda ratiņos. Ar Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu nometnē Aiviekstes pagasta “Mežezerā” divas nedēļas bez maksas varēja atpūsties bērni invalīdi no visas Latvijas. Savukārt bērnu invalīdu vecākiem tas bija neliels atelpas brīdis tikai sev.
Vajag palīdzēt
Bērnu invalīdu nometnes atbalsta arī Latvijas uzņēmēji, ziedojot un vācot naudu nometņu organizēšanai.
Ja spēsiet palīdzēt kaut vienam bērnam invalīdam, varēsiet droši teikt, ka esat palīdzējuši viņiem visiem.
Māte Terēze teikusi viedus vārdus: ja palīdzi kādam, bet citi domā, ka rīkojies savtīgi, dari to tik un tā!
