Ja tuvākajā laikā Latvijā nebūs risinājuma sāpīgajam pensionēšanās vecuma palielināšanas jautājumam, iespējams, piedzīvosim vēl vienu referendumu. Situācija atgādina tādu kā riņķadanci — kamēr vieni domā par līdzekļiem, kā panākt lēmumu atcelšanu vai nepieņemšanu, citi mēģina apdzēst ugunsgrēku, pirms tas vēl sācies. Proti, ieviest tādas likuma normas, kas referenduma ierosināšanu padarītu mazāk iespējamu. Līdz ar to vēlētājiem būtu arvien ierobežotākas iespējas paust savu patiku vai nepatiku.
Saeimas Juridiskā komisija jau atbalstīja izmaiņas likumā referendumu ierosināšanai, paredzot atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas likumu ierosināšanai, tā vietā nosakot, ka nepieciešamie aptuveni 150 000 parakstu vēlētājiem būs jāsavāc pašiem. Tas noteikti krietni samazinātu referenduma ierosināšanas tempu, bet vai tas ir vienīgais konstruktīvais risinājums šādā situācijā? Iespējams, Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Ilmai Čepānei ir taisnība, ka līdzšinējā referendumu rosināšanas mehānismā ir pietiekami daudz trūkumu, tādēļ jāmeklē jauni risinājumi vēlētāju iniciatīvām. Tomēr nevar kaut ko likvidēt, ja nekas labāks nav radīts. Visbiežāk gan tiek pārmests, ka šāda demokrātija valstij ir par dārgu. Tādā gadījumā jādomā, kā tautas domas uzzināt ar mazākiem tēriņiem, nevis padarot nobalsošanu ne tik iespējamu.
Piemēram, šogad marta sākumā Šveicē vienā dienā notika vairāki referendumi. Iedzīvotāji izteica savu viedokli gan par naudassodiem nesaskaņotu demonstrāciju gadījumā, gan atvaļinājumu ilgumu un prostitūtu tiesībām. Saskaņā ar pašreizējo sistēmu jebkurš Šveices pilsonis var ierosināt referendumu, ja 18 mēnešu laikā viņa ieceri atbalsta 100 000 balsstiesīgo. Tā kā Šveicē iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā Latvijā, tad balsu, kas jāsavāc, vajag vēl mazāk.
Var jau būt, ka arī Latvija varētu kļūt par biežu referendumu valsti, kā to prognozē, bet šī tendence atklāj kādu problēmu — iedzīvotāji nav mierā ar Saeimas un valdības lēmumiem. Arvien biežāk pārliecināmies, ka tikai tādā veidā “augšai” var likt saprast, ka viens vai otrs lēmums nav pareizs. Pieredze rāda, ka mītiņi, piketi un diskusijas nekad neko nav devuši. Tas jau ir aktuāli ne tikai valsts mērogā, bet arī pašvaldībās, jo dažviet mēģina rīkot arī savus vietējos referendumus sasāpējušu problēmu risināšanai. Vēlēšanu nolūks tāds arī ir — ievēlēt cilvēkus, kuriem uzticamies. Ja kaut kas neapmierina, vēlētājam ir tiesības paust savu pozīciju. Referendums ir viens no veidiem, kā to izdarīt.
