“Staburaga” redakcijā iegriezās Arvīds no Seces (redakcijai vīrieša uzvārds zināms — aut.) un pastāstīja gandrīz neticamu piedzīvojumu, kā viņš ar vilcienu no Rīgas braucis līdz Aizkrauklei.
“Staburaga” redakcijā iegriezās Arvīds no Seces (redakcijai vīrieša uzvārds zināms — aut.) un pastāstīja gandrīz neticamu piedzīvojumu, kā viņš ar vilcienu no Rīgas braucis līdz Aizkrauklei.
— Rīgas centrālās stacijas 9. kasē nopirku biļeti līdz Aizkrauklei, — stāstīja vīrietis. — Pārliecināts, ka man iedota īstā biļete, mierīgu prātu 13.10 iekāpu dīzeļvilcienā Rīga—Daugavpils un cerēju, ka nedaudz vairāk kā pēc stundas un desmit minūtēm būšu galā. Diemžēl manas cerības nepiepildījās. Kontroliere, kura pamazām pārbaudīja braucēju biļetes, izpētījusi manu pasniegto biļeti, secināja, ka tā neder braucienam šajā vilcienā. Arī es pārsteigts izlasīju, ka tā paredzēta braucienam uz Milzkalni (pēdējā stacija pirms Tukums 1 — aut.).
Es biļeti pirku bez piecām minūtēm vienos, bet biļetē iedrukāts laiks — 12.40. To pie kases neievēroju, jo atlikumu man izdeva pareizi. Biļete līdz Milzkalnei maksā 83 santīmus, bet līdz Aizkrauklei — 99 santīmus. Atšķirību būtu ievērojis uzreiz.
Ar kontrolieri izskaidroties bija grūti — viņa ne vārda nerunāja latviski. Es centos skaidrot, ka esmu piekrāpts, biju gatavs piemaksāt cenas starpību, prasīju, lai par šo gadījumu uzraksta protokolu, taču viņa bija nelokāma — esmu bezbiļetnieks, un, tā kā nepērku biļeti par viņas nosaukto cenu, man jākāpj laukā. Varot ar citu vilcienu braukt atpakaļ uz Rīgu un skaidroties tur. Ja nekāpšot ārā, viņa izsaukšot transporta policiju un man būšot jāmaksā 10 latu naudassods. Policists patiesi pēc brīža ieradās, un miera labad es Ogrē izkāpu.
Pēc brīža bija jāpienāk elektriskajam vilcienam. Kasē prasīju biļeti līdz Aizkrauklei. Bija jāsamaksā 65 santīmi, un atkal es biju gatavs braucējs. Viss būtu labi, ja ne —viens “sīkumiņš”. Sliežu remonta dēļ vilciens brauca tikai līdz Skrīveriem. Diemžēl kasiere mani par to nebrīdināja. Būtu pieticis ar biļeti tikai līdz šai stacijai. Par gaidāmo “pārsteigumu” uzzināju tikai no kontrolieres elektrovilcienā. Izstāstīju viņai par savām likstām dīzeļvilcienā. Viņa paskaidroja, ka dīzeļvilciena kontrolierei pat bija pienākums šādā situācijā uzrakstīt protokolu par notikušo, nevis izsēdināt mani no vilciena. Līdzīgi gadījumi neesot retums, viņa ieteica par šo gadījumu ziņot atbildīgajām amatpersonām un plašsaziņas līdzekļiem, pirms tam nokopējot biļetes kā pierādījumu.
Nācās vien izkāpt Skrīveros, sagaidīt autobusu un atkal samaksāt par biļeti 35 santīmus. Labi, ka autobusā vairs nekādas kļūmes neatgadījās.
Pēc dažām dienām atkal biju Rīgā, taču kase, kurā todien pirku kļūmīgo biļeti, bija slēgta. Devos pie zāles pārzines. Viņa uzklausīja manu sūdzību, lūdza uzrādīt biļeti, paņēma to, atdeva man 99 santīmus un aizcirta lodziņu. Tas arī viss.
Problēma jau nav nauda. Noteikti neesmu vienīgais, kurš nonācis šādā situācijā. Tāpēc, dārgie braucēji, pie kases, pārbaudiet ne tikai naudu, bet arī to, kas rakstīts biļetē.
