Pļaviņiete Inese Svence ir Kokneses speciālās internātpamatskolas — attīstības centra skolotāja. Ar viņas palīdzību bērni ar īpašām vajadzībām apgūst dzīves pamatus un mācās iekļauties sabiedrībā. Katrs iemācīts burts prasa piepūli, bet katra mazā uzvara ir sūrā darba vērta. Uzrakstīt par Inesi Svenci “Staburagam” ierosināja kolēģi.
Patīk mistika — Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?— Esmu dzimusi Jēkabpilī, bet jau kopš 3. klases sāku dzīvot pie vecāsmātes Pļaviņās. No skolas laika — toreiz mācījos 6. klasē — atmiņā palicis pavasaris, kad applūda Pļaviņas. Daugavas iela bija zem ūdens, un skolēnus evakuēja uz Kriškalniem — augstāko vietu tajā pusē. Tur mūs noturēja līdz septiņiem vakarā, kad ūdenslīmenis sāka kristies, un izvadāja pa mājām.Skolas laikā piedalījos dramatiskajā pulciņā, deklamēju dzejoļus. Biju liela lasītāja. Varbūt netradicionāli, bet man patika fantastikas žanra grāmatas par kosmosu, ceļojumiem laikā. Tagad tuvāki ir trilleri. Filmas par kosmosu ar mistikas piedevu skatos visbiežāk. Biešu lauka vietā ferma— Kā pagāja skolas gadi?— Klasē biju viena no kārtīgajām meitenēm. Cītīgi mācījos. Teicamniece nebiju, bet aktīviste gan. Kā mācību sektora vadītājai bija jākontrolē, lai klasesbiedru sekmes būtu redzamas dienasgrāmatās. Tagad varu teikt, ka tas bija nepatīkams darbs. Manās atmiņās pionieru laiki nesaistās ar partiju un Ļeņinu. Patika darba nometnes vasarā vai, kā tās toreiz sauca, “Lotosa” vienības. Mūsu klase izcēlās ar to, ka atteicāmies ravēt bietes. Vienu gadu izmēģinājām, kā tas ir, un nākamajā lūdzām skolotājai, lai mūs norīko citā darbā. Toreiz skolas mācību pārzine bija Ruta Zvirgzdiņa. Ar viņas palīdzību mūs aizsūtīja uz fermu padomju saimniecībā ”Pļaviņas”. Aizvietojām slaucējas viņu atvaļinājuma laikā. Strādājām vienu mēnesi. Darbs nebija viegls — cēlāmies trijos no rīta, un vakara slaukšana beidzās deviņos. Bijām sešpadsmitgadīgi jaunieši. No fermas strādniekiem toreiz nebija neviena, visus darbus uzticēja mums. Meitenes fermā slauca govis, puiši baroja buļļus un ganīja. Pēc darba notika dažādas ballītes, kā jau jauniešu kolektīvā. Bijām ap 30 cilvēku. Mūsu klase sasniedza tik augstus darba rezultātus, ka kļuvām slaveni visā Savienībā. Saglabājām to pašu izslaukumu, kādu slaucējas, un par labu darbu nopelnījām ceļojumu uz Novorosijsku Krasnodaras novadā. Par veterinārārsti nekļūst— Vai gribējāt būt skolotāja?— Pēc vidusskolas sāku studēt Latvijas Valsts universitātē, Filoloģijas fakultātē, bet tā iznāca, ka studijas nepabeidzu. Apprecējos, piedzima meitiņas. Pēc mācību pārtraukuma iestājos Rīgas pedagoģiskajā skolā. Ieguvu bērnudārza audzinātājas diplomu un strādāju Aiviekstes bērnudārzā Madonas rajonā. Bērnībā gribēju kļūt par veterinārārsti — suņu un kaķu dakteri. Tāpēc, ka vecaimātei mājās nebija ne suņa, ne kaķa, ar viņu ārstēšanu gribēju to kompensēt. Tāda vēlēšanās bija vēl vidusskolas laikā, bet nepadevās ķīmija, un no šīs ieceres atteicos par labu filoloģijai. Mana meita nosacīti īsteno manu bērnības sapni — viņa Stradiņa universitātē apgūst fizioterapiju. Otra meita ir laba matemātiķe. Iesaistījusies zinātniskajā darbā un pēta apgaismojuma atbilstību Pļaviņu vidusskolas telpās. Izvirzīta valsts mēroga projektam un pašlaik kopā ar fizikas skolotāju izgatavo automobili, kas darbotos ar saules baterijām. Sākums bija grūts— Tagad strādājat Koknesē. Kā te nonācāt?— Kokneses speciālajā internātpamatskolā strādāju astoņus gadus. Dažus gadus pēc bērnu piedzimšanas pavadīju mājās. Kad sāku meklēt darbu, izlasīju avīzē sludinājumu, ka te vajadzīga audzinātāja. Neko iepriekš nezinot, ko šāds darbs nozīmē, pieteicos, un mani pieņēma. Paralēli darbam iestājos Rēzeknes augstskolā, neklātienē ieguvu speciālās izglītības skolotājas diplomu. Atzīšos — sākumā bija grūti strādāt. Te ir tikai divas iespējas — vai nu pieņem šos bērniņus ar garīgās attīstības traucējumiem vai arī nē — vidusceļa nav, te nevar strādāt tikai algas dēļ. Tā kā pati esmu mājas cilvēks, bija grūti pierast pie tā, ka te bērni pavada dzīves lielāko daļu, skolas laikā esot prom no mājām. Tieši vakaros bija visgrūtāk.Jāmācās arī sabiedrībai— Ko nozīmē strādāt šādā skolā?— Patiesībā viņi ir tādi paši kā citi bērniņi. Smejas, priecājas, niķojas, klausa un neklausa. Atšķiras ar to, ka viņiem ir grūtāk apgūt mācību vielu. Elementārās pašapkalpošanās iemaņas — personīgo tualeti, ēšanu, uzvedību sabiedrībā — mēs iemācām, bet, piemēram, daudzi C līmeņa bērni tā arī nekad neiemācīsies lasīt. Vieni ir ar mazākiem traucējumiem, citi — lielākiem. Viņi attiecīgi mācās A, B un C līmeņa klasēs. Trešo gadu skolā ir arī pirmsskolas grupa. Man, skolotājai jāstrādā ar visu grupu bērniem. Tā kā šī ir internātskola, pēcpusdienā palieku ar bērniem, veicot audzināšanas darbu. Kaut arī mācības notiek pēc speciālas programmas, katram no viņiem nepieciešama individuāla attieksme. Piemēram, saskaitīt skaitļus katrs var citādi — galvā, ar pirkstu palīdzību, ar kalkulatoru, un būs arī tādi, kuri nekad tā arī nesaskaitīs. Šī individualitāte izpaužas ik uz soļa. Jāsaprot, ka viņi nekad nebūs citādi. Nav iespējams iedot zāles, izārstēt. Tāpēc ir svarīgi to apzināties, mainīt domāšanu un pieņemt viņus. Ārzemēs sabiedrība nenovēršas, neizceļ šos bērnus, bet uztver kā līdzīgus. Mēs joprojām baidāmies, kaunāmies, slēpjam. Skandināvijas valstīs šī problēma ir daudz aktuālāka nekā pie mums, tur šādu bērnu ir vairāk, bet jau daudz agrāk sāktas risināt integrācijas problēmas. Tāpēc arī nepieciešami kultūras pasākumi, kopā sanākšana, iešana sabiedrībā, lai mēs viens otru iepazītu. Pēc pirmās saskarsmes cilvēku domāšana mainās. Bet jābūt šim pirmajam kontaktam. Uzdzied arī karaoke— Ir gadījies pieredzēt sava darba augļus?— Lielākais gandarījums bija šovasar festivālā “Osvalds” Baltinavā. Bija jau vēls un tumšs. Pēkšņi ievēroju, ka man pretī stāv vīrietis un uzkrītoši skatās uz mani. Izrādās, mans bijušais audzēknis. — Skolotāj Inesīt, jūs? — viņš iesaucās. Es saku — jā, tā pati vien esmu. Viņš pieskrēja man klāt, apskāva, pacēla gaisā, sagrieza riņķī… Tas bija aizkustinošs brīdis, un šādās reizēs vari novērtēt sava darba augļus. Par katru nieciņu skolā ir gandarījums — par katru jaunu iemācītu burtiņu.— Kā atpūšaties?— Ikdienas mājas darbi, divi suņi, kuri sagaida vakaros, palīdz darba lietas atstāt aiz sliekšņa. Šad tad vakaros kopā ar meitām un vīra radiem patīk uzdziedāt karaoke. Cenšos mājas, ģimenes dzīvi nošķirt no darba. To, cik labi man tas izdodas, jājautā mājiniekiem. Ļoti lepojos ar meitām, kuras ir labas palīdzes darbos, centīgas mācībās.Vēl kāda sievietēm pārsvarā neraksturīga aizraušanās — esmu hokeja līdzjutēja. Ar to esmu “aplipinājusi” jaunāko meitu un radus. Un, lai cik dīvaini tas būtu, interesi par hokeju manī radīja vecmāmiņa. Kopā ar viņu biju ”spiesta” sekot līdzi Padomju Savienības ACSK komandas spēlēm. Zināju visu hokejistu vārdus. Bērni tajos laikos nedrīkstēja skraidīt apkārt nepieskatīti, tāpēc man nekas cits neatlika — sēdēju rāma vecmāmiņai līdzās un skatījos.Vārds uzvārds: Inese Svence.Dzimšanas vieta un laiks: Jēkabpils, 1968. gada 11. februāris.Izglītība: augstākā, Rēzeknes augstskolas absolvente.Dzīvesvieta: Pļaviņas.Nodarbošanās: Kokneses speciālās internātpamatskolas — attīstības centra skolotāja.Ģimene: precējusies, divi bērni.Vaļasprieks: grāmatu lasīšana, sēņošana, līdzjušana hokejam. Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
Citi par Inesi SvenciKokneses speciālās internātpamatskolas — attīstības centra direktores vietniece mācību darbā Sanita Baltcere:— Par Inesi varu teikt tikai labus vārdus — dzīvespriecīga, sirsnīga, izpalīdzīga. Vada C līmeņa klašu metodisko komisiju. Radoša — organizē dažādas sanāksmes, pasākumus. Tāpēc arī viņas audzināmie — 5. klases skolēni — kļuvuši par strādīgiem un atsaucīgiem bērniem.
