Pagājušajā nedēļā savus svētkus svinēja Valsts policijas darbinieki, un arī mēs, pašvaldības policisti, saņēmām apsveikumus. Šo darbu Pļaviņās veicu kopā ar kolēģi Zani Grīnbergu. Lai arī esam pašvaldības darbinieki, ikdienā cieši sadarbojamies ar Valsts policiju. Kopā braucam izsaukumos — viņi palīdz mums un mēs viņiem.
Pašvaldības policistam ikdienā vairāk jāsaskaras ar administratīvajiem pārkāpumiem — alkoholisko dzērienu lietošanu publiskā vietā, sabiedriskā miera traucēšanu, mājdzīvnieku labturības un citu noteikumu pārkāpumiem. Tāpat kontrolējam pašvaldības saistošo noteikumu ievērošanu. Bieži vien cilvēkam šķiet, ka viņš neko sliktu nav izdarījis, kāpēc sodām? Iedzīvotāji mēdz arī uzskatīt, ka likums attiecas uz citiem, nevis uz viņiem, sakot: “Es neko nepārkāpju, bet pārējie gan!”. Lielākoties cilvēks sevi nevērtē tik kritiski kā apkārtējos, lai arī pats rīkojies līdzīgi. Ja kādam, piemēram, aizrādi, ka viņš neievēro mājdzīvnieku labturības prasības, viņš tūlīt iebilst, lai sodām dzērājus, kuri staigā ielās, un otrādi.
Tomēr pārkāpums nedrīkst palikt neievērots, jo tas nozīmētu atļaut rīkoties nelikumīgi. Gadās, cilvēki nepamana, ka, piemēram, stāvēšanai nepareizi novietojuši automašīnu. Ja cilvēks atzīst savu kļūdu, man pretenziju nav, jo, domāju, otrreiz viņš vairs necentīsies tā darīt. Pašvaldības vai Valsts policijas darbiniekiem ikdienā jāsaskaras ar dažādām situācijām, kas bieži vien ir arī nepatīkamas, bet tas ir darbs, ko esam izvēlējušies, un mēs to darām ar prieku.
Alkohola atkarība ir liela problēma katrā pašvaldībā. Satrauc arī enerģijas dzērienu lietošana jauniešu vidū. No Jēkabpils dodoties uz darbu Pļaviņās, es ik rītu redzu skolēnus, kuri nāk no veikala ar enerģijas dzērienu rokā. Uzskatu — bērni nedrīkst tos bieži dzert. Domāju, šajā jautājumā liela loma ir vecāku attieksmei.
Esmu ievērojis, ka pieaugušie bieži vien kautrējas bērnam aizrādīt, ka viņš rīkojas nepareizi, teiksim, piegružo apkārtni. Joprojām brīnos, ka cilvēki ir pieraduši sev apkārt radīt tādu nekārtību! Ir novērots, ka garāmgājēji čipsu vai cigarešu paciņu izmet, kur pagadās, arī pieaugušie. Man tas ļoti nepatīk. Domāju, šādās situācijās tikai naudassods var labot cilvēku. Ja ievēroju nekārtību, par to aizrādu arī saviem paziņām un kaimiņiem. Ja paši piegružosim, būsim spiesti dzīvot tādā vidē, un to es negribu.
Ziņas par valstī notiekošo iznāk redzēt televīzijā tikai rītos, jo vēlāk tam vienkārši neatliek laika. Politikai līdzi nesekoju un tajā neiedziļinos, bet viens no svarīgiem jautājumiem, ko apsprieda pagājušajā nedēļā, bija fotoradari uz Latvijas ceļiem. Valdība nolēma atbalstīt Iekšlietu ministrijas priekšlikumu un neatpirkt fotoradarus no “Vitronic GmbH”. Tas nozīmē, ka no Ziemassvētkiem uz Latvijas ceļiem to vairs nebūs. Fotoradars ir ierīce, ar kuru konstatē pārkāpumu. Ja cilvēks nepārkāpj noteikumus, viņu nav, par ko sodīt. Vai fotoradari var palīdzēt uzlabot ceļu satiksmes drošību? Grūti teikt. Domāju, braukšanas kultūra pēdējā laikā uz Latvijas ceļiem ir kļuvusi labāka.
Mana ikdiena ir cieši saistīta arī ar sportu, jo gan Jēkabpilī, gan Pļaviņās trenēju jauniešus spēka trīscīņā. Lai gan pļaviņieši trenējas neilgi, svaru stieņa spiešanā guļus esam piedalījušies jau divās Latvijas mēroga sacīkstēs. No vairāk kā 50 komandām šobrīd kopvērtējumā esam 21. vietā. Labs starts rudenī izdevās Alūksnē, kur sacīkšu rīkotāji pat nezināja, ka ir tāda pilsēta Pļaviņas un kur tā ir, bet mūsu komanda ieguva piekto vietu. Tas visiem bija liels pārsteigums. Strādājot ar jauniešiem, nošķiru darbu no brīvā laika. Trenažieru zālē neesmu policists, bet viņu draugs un atbalstītājs.
Domāju, ka šobrīd cilvēkiem ir daudz iespēju nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Tikai ne vienmēr viņi novērtē to, kas ir dots. Pļaviņu novada skolēni un studenti trenažieru zāli pilsētā var izmantot bez maksas, un tomēr atsaucība nav tik liela, kā gribētos. Pļaviņās sports ir cieņā. Kad sāku strādāt, biju pārsteigts, ka te attīstīts velosports, lai arī tā ir neliela pilsēta, kurā nav pat piecu tūkstošu iedzīvotāju. Interesanti, ka tieši Pļaviņās kādā pasākumā pirmo reizi redzēju vienu no jaunāko modeļu velosipēdiem. Pilsētā veido sporta laukumus un citus objektus, kur sevi var aktīvi pilnveidot. Tā kā skeitparks ir netālu no policijas iecirkņa, darba dienās bieži redzu, kā jaunieši tur darbojas, un tas ir labi. Nebūtu prātīgi neizmantot visas šīs iespējas.
Piekrītu, ka bērns ar dažādām aktivitātēm vairāk jāpiesaista skolai. Ja viņi tur vairāk tērēs savu enerģiju, mazāk negatīvā paliks ielai. Daudz atkarīgs arī no vecākiem, viņiem nereti savu bērnu vairāk jāpamudina ar kaut ko nodarboties. Ja pamēģina un nepatīk, tad jāmeklē citas iespējas.
Tuvojas Ziemassvētki, sagaidījām jau otro adventi. Man ļoti patīk šis laiks, jo viss ir izrotāts, cilvēkiem pacilāts noskaņojums. Pēdējos gados tā sagadījies, ka Ziemassvētkos vai Jaungada naktī kaut kur braucu, jo mani un sievas vecāki dzīvo citās pilsētās. Bieži vien ceļā sastopu cilvēkus, kurus uzņemu savā automašīnā. Vienmēr šķiet, ka tā jādara vai citādi jāpalīdz, un šie cilvēki par to ir pateicīgi. Var jau būt, ka esam palikuši vienaldzīgāki cits pret citu. Pasaule mainās un mēs tai līdzi, tomēr viss atkarīgs no pašiem.
