Ja man īsumā liktu formulēt, kas ir dārza darbi, atbildētu — darbs neredzamā frontē jeb cīņa ar vējdzirnavām. Galvenais — nav neviena, kurš novērtē tavus pūliņus, turklāt cīņa ir mazefektīva. Nezāles taču ir kā nemirstīgais Kaščejs — aug griezdamās, it kā Dievs man būtu iedevis zaļos pirkstiņus to vairošanā. Par kurmjiem man vispār trūkst vārdu — puse dienas paiet, līdzinot viņu rakumus. Vienīgi Indriķim viņus piesaucu kā pozitīvo piemēru un ik dienas atgādinu: “Ja tu būtu tik čakls kā kurmji, mēs arī būtu miljonāru sarakstā.” Pēdējā laikā mani cīņas objekti ir gliemeži. Varbūt dabas pētniekiem un gardēžiem šie mazie un skaistie mājas nēsātāji uz muguras sagādā prieku, bet man tikai galvassāpes. Vienas nakts laikā tie kā teroristi sacaurumoja augu lapas līdz nepazīšanai!
Tā kā man to daudz, bet kaimiņiem, rādās, nemaz, nodomāju padalīties — metu tos pāri sētai. Diemžēl tas neatrisināja problēmu, jo nākamajā dienā tie bija atrāpojuši atpakaļ. Izmēģināju arī sentēvu metodi — ar ievilināšanu alus glāzē, kurā tie noslīkst. Rezultātā glāzes ar alu pievilināja Indriķi — viņam sirds sāpēja par tādu miestiņa izšķērdību, un viņš izdzēra visu gliemežiem domāto dzērienu. Vai te nav trakam jāpaliek?
