“Buldozerists, ekskavatorists, traktorists, kombainieris un dažreiz pat autogreiderists — tik dažādi ir Pētera Kačkāna amati. Bet trešdienās viņš turklāt ir arī melderis,” tā 1972. gadā par klintainieti Pēteri Kačkānu “Komunisma Uzvarā” rakstīja kolēģe Aina Švēde.
“Tagad esmu vecs kraķis, vai tad jums nav cita, par ko rakstīt?” aicināts uz sarunu, tālruņa klausulē teic Pēteris Kačkāns.
Laukus apar
ar zirgiem
Tomēr “Staburagu” viņš savās mājās sagaida laipns un smaidīgs. “Ko tad gribat zināt?” viņš jautā. “Bijušie laiki — vai tad tagad kādu tas interesē?”.
— Cik vecs bijāt 1972. gadā, kad par jums rakstīja avīzē?
— Esmu dzimis 1931. gadā, toreiz man bija 41 gads.
— Vai Klintaine ir jūsu dzimtā puse?
— Nē, esmu dzimis Sērenē. Ģimenē bijām pieci brāļi — vecākais krita Kurzemes katlā, palikām četri. Tēvs 1944. gadā nomira, un mēs ar māti saimniekojām vieni paši. Brāļi karoja, bet es tam biju par jaunu. No brāļiem tagad esmu palicis vienīgais.
— Cik gadu vecumā sākāt darba gaitas?
— Kad pabeidzu pamatskolu, man bija 13 gadu, un tad arī sāku strādāt — laukos, saimniecībā.
— Vai pats arī laukus arāt?
— Tas bija ļoti smags darbs. Ar labiem divjūga zirgiem pa dienu varēja apart pusotru pūrvietu. Viens hektārs ir 2,5 pūrvietas. Bet ar vienu zirgu — tās bija mokas. Ar zirgu toreiz aru no pusaugusta līdz vēlam rudenim.
— Varbūt cilvēki kādreiz atgriezīsies pie tādas zemes apstrādes?
— Ar zirgu tagad neviens vairs nekrāmēsies, tas ir ļoti darbietilpīgs process. Un zirgu tagad ir ļoti maz. Kāpēc zirgu dzenāt un tā mocīties, ja ir traktors? Tomēr degvielas cena gan uzkāpusi — pirms 30 — 40 gadiem litrs dīzeļdegvielas maksāja vienu divas kapeikas, bet benzīns — septiņas kapeikas. Tagad gandrīz latu. Esmu pieredzējis arī laiku, kad rudzus sēja kūlīšos. Kad parādījās zirga pļaujmašīna — tas jau bija lepni.
Apsargā ieslodzītos
— Ko darījāt līdz dienestam?
— Liepājā izmācījos par elektriķi, strādāju ostā uz kuģiem, taču no Latvijas ārā mani nelaida — esot dzīvojis vāciešu okupētajā Latvijā. Strādāju par elektriķi arī uz dzelzceļa, un tad mani iesauca dienestā.
— Kur dienējāt?
— Cietumnieki cēla Kuibiševas, Staļingradas HES, raka Volgas — Donas kanālu, un es sargāju, lai viņi neaizbēg. Cietumnieki parasti nebēga, jo zināja, ka viņus tāpat ātri noķers. Lai bēgtu, vajadzēja, lai kāds laikus sagatavo dokumentus. Līdz 1953. gadam pārtiku viņiem piešķīra atkarībā no izpildītās dienas normas. Viņi ticēja solījumam — tiklīdz Volgas — Donas kanālā ielaidīs ūdeni, tā tiks mājās, tādēļ labprātīgi strādāja pa 12 stundām dienā, arī svētdienās. Kas tev deva! Mājās nelaida tāpat.
“Vergo” meliorācijā
— Vai pēc dienesta sākāt strādāt kolhozā?
— Nē, sāku vergot meliorācijā. Biju traktorists, buldozerists, ekskavatorists, raku grāvjus.
— Vai tad nemaksāja?
— Maksāja, bet vai tad darbs pa 12 stundām dienā nav vergošana? Strādāju maiņās, lai tehnika aukstajā laikā neatdzistu. Mājās biju tikai reizi pāris nedēļās. Normas bija lielas. Lai vairāk nopelnītu, normu vajadzēja pārpildīt, bet tā varēja tikai dažus mēnešus, pēc tam normētājs normu palielināja.
— Kā nokļuvāt Klintainē?
— Apnika pa Latviju klejot. Kad man bija 34 gadi, iestājos kolhozā “Selga” Klintainē, jo tur bija ieprecējies mans vecākais brālis Voicehs. Vēlāk kopā bijām visi trīs brāļi —
“Selgā” strādāja arī Edvards, bet Andrejs — Bauskas pusē.
Kad saule metru no zemes
— Labi strādājāt, ja jau par jums rakstīja avīzē?
— Ja kādu vajadzēja palielīt, tad rakstīja par tiem, kas kaut ko darīja. Ja gribēji nopelnīt, bija daudz jāstrādā, tāpat vien neviens neko nedeva. Bet blēņas jau arī darīju. Piemēram, darba laikā aizbraucu uz Daugavu pamakšķerēt. Ķēru līdacēnus, zandartus, asarīšus.
— Vai daudz bija jāstrādā?
— Ļoti daudz. Pļaujas laikā no pulksten pieciem uz lauka, bet, kad saule bija pusmetru no zemes un radās rasa, drīkstēja mest mieru. Toreiz neviens nevarēja iedomāties, kā tas ir, kad ir bezdarbs un darbs ir jāmeklē. Strādāju ar traktoru, ekskavatoru, kombainu, greideru — tehnika jau līdzīga. Piecus sešus gadus noņēmos ar kartupeļu audzēšanu — vagoju un darīju citus darbus. Pēdējos kolhoza gados biju fermu mehāniķis — rakņājos pa mēsliem.
— ???
— Vajadzēja labot visu, kas fermās salūza, arī mēslu transportierus. Un tad jau ir jārakņājas pa mēsliem.
— Vai bija arī pierakstījumi — uzskaitījāt vairāk, nekā padarīts?
— Neko jau nevarēja pierakstīt — katrs zināja, cik hektāru liels ir lauks. Priekšnieki neparakstītu papīru, ja būtu norādīts vairāk.
— Laikrakstā teikts, ka 1972. gadā bija ļoti laba kukurūzas raža.
— Jā, kukurūzu audzējām līdz pat kolhoza izputēšanai, tā bija ļoti laba lopbarība.
Ballēs 300 krēslu
— Cik cilvēku toreiz strādāja kolhozā “Selga”?
— Ballēs pie galdiem bija ap 300 krēslu. Tomēr septiņdesmito gadu sākumā jaunus kolhozniekus vairs negribēja pieņemt, jo viņu jau bija par daudz.
— Vai toreiz labi maksāja?
— Varēja maksāt vairāk. Normas bija lielas. Mums teica — ja gribi saņemt vairāk, strādā ilgāk! Cik padarīji, tik arī saņēmi.
Kompānijas pēc
uzbūvē māju
— Esat uzcēlis arī māju.
— Toreiz man bija, kur dzīvot — bezsaimnieka mājā, bet brāļa dēliem nebija, un viņi teica — ja nāksi mūsu barā, celsim māju. Viņi uzbūvēja katrs savu māju, bet es kompānijas pēc savu. 1983. gadā to nodevu ekspluatācijā. Kādreiz tur, kur ir mūsu mājas, bija iecerēts skolas sporta laukums. Klintainē plānoja celt arī skolu, plašu ciematu, tomēr neuzbūvēja.
— Saņēmāt arī apbalvojumus?
— Jā, goda rakstus. Bija arī valdības apbalvojumi — medaļas par izcilu darbu. Toreiz jau tādus “bļembukus” daudz deva.
— Varbūt jums uzdāvināja arī traktoru vai mašīnu?
— Nē, toreiz ar tehniku tā nemētājās. Pirmrindnieki saņēma prēmijas, varēja braukt uz balli Aizkrauklē un ekskursijā, veselību uzlabot sanatorijā. Es arī tādā biju — Ziemeļkaukāzā, Žeļeznovodskā.
Aktieri — Goda
kolhoznieki
— Cik kolhoza priekšsēdētāju piedzīvojāt?
— Visus neatceros. Anatolijs Bušs kolhozu vadīja apmēram 18 gadu, kārtībai bija jābūt, bez iemesla nebārās. Pēc tam priekšsēdētāji bieži mainījās — noturējās pa pusgadam, gadam, diviem gadiem. Priekšsēdētājs savlaik bija arī Jānis Krievārs un Jānis Daģis.
— Kur notika kolhoza balles?
— Stukmaņmuižā — toreiz tas bija lielākais kultūras nams Aizkraukles rajonā. Galdus klāja par kolhoza līdzekļiem. Koncertos dziedāja aktieri un mākslinieki — viņiem piešķīra Goda kolhoznieka nosaukumu, piemēram, Verai Singajevskai, Jānim Zāberam, Edgaram Liepiņam. Tagad zāle ir pārtaisīta mazāka un tur nekas nenotiek.
Kur šodien liktu pienu?
— Jūs tagad gribētu kolhozu?
— Jā, ja tas būtu tikpat spēcīgs kā agrāk, tad cilvēkiem būtu darbs. Tas ir briesmīgi, ja nav darba. Tagad fermu vietā ir drupas. Kādreiz vienā fermā bija 400 govju, trijās — pa 100 govīm katrā.
— Vai nav žēl, ka viss sabrucis?
— Ir žēl, bet tur jau neko nevar līdzēt. Ja fermas būtu saglabātas, nezinu, kur šodien liktu pienu. Agrāk produkciju veda uz Krieviju. Ja tagad Krievijā būtu noieta tirgus, spētu tik ražot.
Saimnieko brāļadēls
— Vai jums bija arī piemājas saimniecība?
— Sākumā katra ģimene drīkstēja turēt tikai vienu govi, bet vēlāk noteikumus mainīja, un mums bija divas govis. Pienu vedām uz pienotavu, par to varēja nopelnīt 100 rubļu mēnesī. Tas bija daudz. Nobarojām buļļus, par vienu varēja dabūt pat 500 rubļu. Kādreiz apsaimniekojām 18 hektāru zemes, bija arī cūkas, taču tagad vairs ne, turam tikai vistas.
— Vai lauki tagad aizauguši?
— Zemi ieguva privātīpašnieki, vienu daļu — brāļadēls un mans krustdēls Andrejs Kačkāns, kurš tagad saimnieko, ir lielākais zemnieks pagastā un vienīgais, kas audzē labību lielās platībās. 90. gados graudus audzēja daudzi.
— Kad kolhozu likvidēja, ko pats privatizējāt?
— Par pajām privatizēju dzirnavas. Tās vēl joprojām ir darba kārtībā, vēl pagājušajā rudenī malu graudus pašu vajadzībām.
— Vai turp bieži dodaties?
— Ko es tur staigāšu — muižas kompleksu apsargā. Rudenī pāris dienu tur pastrādāju, kamēr visu izslaucīju. Miltos pats velns dzīvo — dažādi kukaiņi, tāpēc visam jābūt tīram. Dzirnavām jau ir vairāk nekā 100 gadu, bet vēl kalpo. Ja būtu pircējs, tās pārdotu.
— Vai jūsu darbu kāds varētu pārņemt? Varbūt dēls?
— Dzirnavās kādreiz strādāja divās maiņās, un man palīdzēja divi vīri. Man pašam dēlu nav — ar pirmo sievu Rutu kopā nodzīvoju 25 gadus. Viņu atvedu mājās Rozāliju vārdadienā, un pēc 25 gadiem tieši tajā pašā datumā viņa nomira. Mums ir meita, divi mazbērni un divi mazmazbērni. Ar tagadējo sievu Zentu kopā dzīvoju 27 gadus, viņai ir meita, dēls un viens mazbērns.
— Kāda tagad ir jūsu ikdiena?
— Re, sūkāju konfektes — saujām. Man visu mūžu ir garšojuši saldumi, krūzē beru četras karotes cukura. Nesmēķēju jau 25 gadus — vienā dienā atmetu, un tas nemaz nebija grūti. Skatos seriālus. Nekāds rikšotājs no manis vairs nav — ārsts Vizulis sadakterēja un saka, ka mani vēl var “saremontēt”, bet nezinu, kā būs, varbūt klibošu tāpat. Tā dzīvoju — nekur vairs nav jāsteidzas.
