Kādā tiesas prāvā Holandē hronisku nogurumu kvalificēja kā arodtraumu. Latvijā šāda precedenta vēl nav, tomēr dažādas arodsaslimšanas konstatētas vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku.
Kādā tiesas prāvā Holandē hronisku nogurumu kvalificēja kā arodtraumu. Latvijā šāda precedenta vēl nav, tomēr dažādas arodsaslimšanas konstatētas vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku. 28. aprīlī pasaulē atzīmēja Darba drošības un veselības dienu. Šogad aprit 10 gadu, kopš stājies spēkā likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”.
Slodze liek sevi manīt
“Ķēpīga tā lieta ir, bet izdevīga, ja tiešām ir nopietnas veselības problēmas. Daudziem atzinumu par arodsaslimšanu vajadzētu, bet viņi padomā un atmet ar roku, baidās, ka visa tā staigāšana būs veltīga,” vērtē ģimenes ārste Inese Aivare. Šobrīd notiek dokumentu noformēšana arodslimības apstiprināšanai vienam no viņas pacientiem — metinātājam, kuram līdz pensijai palicis viens gads. Kaitīgie darba apstākļi veicinājuši veselu virkni elpceļu saslimšanu un mugurkaula deformāciju. Dokumentu kārtošanas process sācies novembrī, tagad tikai jāgaida izšķirošais slēdziens. Vai cilvēkam ir arodsaslimšana, par ko pienākas kaitējuma vai apdrošināšanas atlīdzība, var lemt tikai Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisija. Nepieciešams arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums.
Ģimenes ārste I. Aivare ir sertificēta arodslimību ārste jau septīto gadu, tomēr viņa atzīst, ka joprojām ir sarežģīti izvērtēt, vai pacientam ir arodsaslimšana vai “tikai” slimība, ko darbs netieši ir veicinājis. Turklāt ikvienam arī pašam ir jāizsver, cik lielu risku uzņemties darba vidē.
Nepieciešamas obligātās pārbaudes
Ģimenes ārste I. Aivare atzīst, ka ir daudz gadījumu, kad pacients strādā kaitīgos, paaugstinātas fiziskas slodzes apstākļos, taču darba devējs nav nozīmējis obligātās veselības pārbaudes. Likumdošana tās paredz katru gadu vai ik pēc diviem gadiem. “Kad piedāvāju aprunāties ar darba devēju, pacients pret to iebilst. Turklāt es neesmu Darba inspekcija, kas varētu uzlikt kādas sankcijas. Reizēm liekas, ka pacienti pārspīlē savu piesardzību un bijību pret darba devēju,” spriež I. Aivare. Ja darba devējs nepalīdz mazināt kaitīgo faktoru ietekmi uz veselību, darba ņēmējam vajadzētu būt uzstājīgākam, bet ne visiem pietiek pašapziņas.
Obligātās veselības pārbaudes — stājoties darbā un ik pēc noteikta laika — kalpo par atskaites punktu darbinieka veselības stāvokļa novērtēšanai. Komisijas speciālistu attieksme pārsvarā ir bezpersoniska, neiedziļinoties niansēs, kas tomēr paliek ģimenes ārsta kompetencē.
“Ne visi ģimenes ārsti ir izgājuši apmācību, jāatzīst, ka daudzi nav kompetenti. Reizēm cilvēkus pie mums sūta ar jebkurām muguras sāpēm,” secina profesore Maija Eglīte, Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. Viņa min piemēru ar infarktu — tas noteikti nav negadījums darbā vai arodsaslimšana, lai arī darbs, iespējams, to ir veicinājis. Komisija savā darbā vadās no Ministru Kabineta noteikumiem nr. 908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība”, kas stājušies spēkā šogad. Noteikumu pirmajā pielikumā ir arodslimības, kas dod tiesības uz kaitējuma vai apdrošināšanas atlīdzību.
Statistika liecina, ka vidēji katram arodslimniekam konstatē 2,36 arodslimības, pie tam vīriešiem — 2,28, bet sievietēm — 2,43.
Valsts mēģina līdzēt
Ārstes prakse I. Aivarei ir vairāk nekā 30 gadu. “No valsts puses tagad ir pozitīva attieksme, pirms desmit gadiem nekas tāds nebija,” viņa secina. Krietni pieaudzis finansējums arī kompensējamiem medikamentiem, vairs neesot strikti jākalkulē, lai pietiktu visiem, taču gadoties arī kuriozi. “Osteoporozes rādītāji ir milzīgi, bet izrakstīt valsts kompensējamās zāles nevaru, kamēr nav lūzums. Ir gadījies, ka pacients atskrien pat priecīgs, kad kaut ko salauzis — nu, dakter, tagad man valsts maksās?”
Cilvēkam nav tiesības saņemt kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību gadījumos, ja persona cietusi darba negadījumā vai konstatēta arodslimība līdz 1997. gada 1. janvārim, kā arī ja arodslimība konstatēta pēc minētā termiņa, bet pacients vairs nav darba attiecībās, nav uzskatāma par sociāli apdrošinātu personu. Šajos gadījumos kaitējuma atlīdzību maksā darba devējs vai viņa saistību pārņēmējs.
Savukārt tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību arodslimības dēļ ir sociāli apdrošinātajam, kuram sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību iestājusies pārejoša darba nespēja, darbspēju zaudējums vai nāve. Apdrošinātās personas nāves gadījumā tiesības saņemt atlīdzību ir darba nespējīgiem ģimenes locekļiem, kuri ir bijuši mirušā apgādībā.
Tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību ir personai, kura pēc 1997. gada 1. janvāra ir bijusi apdrošināta pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām vismaz trīs gadus. Pašnodarbināta persona netiek apdrošināta pret negadījumu darbā vai arodsaslimšanu.
Atlīdzībai ir vairāki veidi: slimības pabalsts, atlīdzība par darbspēju zaudējumu kā vienreizējs pabalsts (atlīdzības par darbspēju zaudējumu vietā, ja ir noteikts darbspēju zaudējums no 10 līdz 24 procentu apmērā un uz mūžu), atlīdzība par papildu izdevumiem, kas saistīti ar ārstēšanos un medicīnisko rehabilitāciju, personas aprūpi, tehnisko palīglīdzekļu iegādi un remontu, ceļa izdevumiem, apmeklējot ārstu.
***
Uzziņa.
* Arodslimības — atsevišķām darbinieku kategorijām raksturīgas slimības, kuru vienīgais vai galvenais cēlonis ir darba vietas fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, psiholoģiskie un citi faktori.
* Latvijā arodslimību sarakstu nosaka Ministru Kabineta noteikumi nr. 908. Arodslimības diagnozi uzstāda ārstu komisija, kas strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrā.
* Ja slimniekam konstatē arodslimību, kura ir arodslimību sarakstā, ir iespējams saņemt kompensāciju.
No www.arodslimibas.lv
