Šodien ir mana pēdējā darba diena laikraksta “Staburags” redakcijā, bet aizvakar apritēja tieši 40 gadu, kopš te strādāju. Pirmajā un vienīgajā darbavietā. Noejot ceļu no tikko augstskolu beigušas korespondentes līdz galvenajai redaktorei pēdējos 15 gados. Kāds varbūt teiks — tas nav mūsdienīgi, kad pieņemts darbavietu mainīt ik pēc pieciem septiņiem gadiem. Varbūt, taču, piemēram, Japānā visaugstāk vērtē tieši tos darbiniekus, kuri visu mūžu bijuši uzticīgi vienam uzņēmumam. Tātad — kas un kā to vērtē.
Dodoties nopelnītā atpūtā, atvados ne tikai no kolēģiem, bet arī no jums, lasītāji. Atvados no laikraksta, kurš šajos gados bijis gluži kā bērns — audzis, veidojies, mainījies, ticis slavēts un pelts, daudzu mīlēts un dažu neieredzēts. Bijis tāds, kāda ir bijusi mūsu dzīve. Ar visiem tās priekiem un nedienām. Par to esam centušies jums godīgi stāstīt, un, ceru, to turpinās darīt tie, kas “Staburagu” cienīgi veidos tālāk. Nav vienkārši aiziet no tā, kas tik daudzus gadus ir bijis tava dzīve. Mainās pasaule, sabiedrība, dzīves uztvere, viss, kas mums apkārt. Nekas nebeidzas, tikai attīstās, pilnveidojas. To apzinoties, esmu pārliecināta, ka tāds būs arī “Staburags”.
Vēlos no sirds pateikties visiem savu rakstu varoņiem, kurus šajos ilgajos darba gados esmu iepazinusi un kuri ar kādu savu problēmu, ideju, aizraušanos arī man ir palīdzējuši augt, kļūt morāli stiprākai. Lielu daļu bijušā rajona iedzīvotāju pazīstu jau trešajā paaudzē un no sirds priecājos, kad “Staburagā” nu jau citi autori stāsta par kāda mana apraksta varoņa bērniem un mazbērniem. Bieži vien viņi ir saglabājuši sadzeltējušu izgriezumu no avīzes pirms gadu desmitiem, un tas ir vislabākais pagodinājums žurnālista darbam. Paldies arī tiem, kuriem esmu bijusi neērta amatpersona, jo viņi man rūdīja nervus un stiprināja mugurkaulu. Gan pati esmu rakstījusi, gan kolēģiem ļāvusi paust drosmīgas domas, kritizēt, ja nepieciešams. Cienot savus lasītājus, esam par viņiem cīnījušies un lielākoties uzvarējuši. Taču vienmēr esmu mācījusi meklēt arī labo. Rezultātu, kā tas izdevies, varējāt lasīt laikraksta lappusēs.
Viens no pirmajiem prakses vadītājiem studiju gados man bija publicists Ēriks Hānbergs. Viņš reiz teica: “Darbs ir mans izpletnis. Bez tā es nokristu un nosistos.” Tā gribētu sacīt arī es. Darbs ir turējis mani kā uz milzu spārniem, paceldams augstumos un reizumis bīstami pietuvinot zemei. Ceru, ka arī turpmāk būs kāds spēks, kas palīdzēs noturēties. Tas šajos gados ir pietiekami krāts un arī tērēts.
Kad rudenīgā pamalē dzirdam uz dienvidiem aizlidojošo zosu klaigas, mēs zinām — viņas aiznes projām kaut ko no vasaras siltuma, skaistuma un dāsnuma. Aizlido, lai atgrieztos. Cilvēka mūža loki ir līdzīgi gājputnu lidojumam. Aizceļojam tālu, bet vienalga atgriežamies tur, kur reiz vijām ligzdu un gaidījām izšķiļamies putnēnus. Tāpēc nav vērts skatīties atpakaļ un skumt par pagājušo, jo priekšā vienmēr gaida kaut kas cits un nezināms. Dzīve turpinās pa spirāli, to iztaisnot nav lemts un arī nevajag. Uz satikšanos kādā jaunā vijumā! ◆
