Seces pagasta “Brūveri” piesaista uzmanību ar jaunām spārēm virs vecajām akmens sienām, brūnu un melnraibu govju ganāmpulku. Varbūt šī saimniecība rāda vidējo mūsu puses mazo saimniecību situāciju un, līdzīgi kā valstī kopumā, arī laukos jūtams ekonomikas uzplaukums? Ilgas Brovackas, “Brūveru” saimnieces, stāstītais ir pamats gan priekam, gan sašutumam.
Skolas naudu gādā govis
Jo vecāks kļūsti, jo atkarīgāks no citiem — tāds varētu būt šīs sarunas moto. Jautāju, kāpēc Ilga turpina turēt govis, jo varētu taču baudīt mierīgas pensijas dienas, un vasarā lielākais darbs būtu nopļaut mauriņu ap māju. Ilga teic — govis vispirms ir naudai. Protams, “vainīgs” arī ierastais dzīves ritms. Kad strādājusi pagastā par grāmatvedi, sekretāri, arī tad bijušas govis, ar kuru palīdzību izskoloti bērni — meita un divi dēli. Labākajos gados viņas pārraudzībā bijis pat līdz 40 lopiņiem. Tad arī tehniku, traktoru varēja atļauties nopirkt. Tagad saimniecībā ir trīs traktori. Tā kā Ilga un viņas vīrs dzīvo vienā mājā ar diviem kaimiņiem, izlēmuši celt paši savu māju, kurā pavadīt pensijas gadus. Sapņu mājai nesen sapirkti materiāli, pat pamati ielieti. Ar to darbi apstājušies. Ne naudas trūkuma dēļ, bet tādēļ, ka strādīga un godīga mūrnieka šajā pusē neesot. Kāds atnāk, paprasa samaksu uz priekšu un pazūd.
Nav biešu ravētāju
Saimniecības aprūpē ir 40 hektāru zemes, un liels palīgs ir kāds secietis, kurš jau piekto sezonu te ir gaidīts. Sākot no maija, viņš padara visus pavasara lauku darbus — uzar, iesēj, vēlāk arī nopļauj un sagatavo barību lopiem. Šogad līgums ar viņu noslēgts līdz 15. oktobrim. Ziemā viņš ir Seces skolas kurinātājs. Tā nezaudē darbastāža gadus, un “Brūveros” var būt droši, ka pavasarī nebūs jācīnās ar kārtējo vienas dienas laimes meklētāju. Rudens darbs ir kūts sagatavošana ziemai — jāsalabo barības galdi, dzirdnes, vietām arī grīda. Bet to paveikšot paši saimnieki vai bērni.
Vēl laukā ganās, bet vēlāk mazajā kūtī saspiedīsies 16 govju un sešas teles. Govis divas reizes dienā Ilga slauc pati, bez palīgiem. Lai lopiem ziemai būtu diezgan barības, lielu daļu zemes Ilga iznomā znotam. Par to pretī saņem maisus ar miltiem. Pārējā platība atvēlēta ganībām, daļa šogad bija apsēta ar zirņiem un auzām. Tos ar kāda staburadzieša palīdzību pārvērta 45 skābsiena ruļļos. Ar tiem ziemai būs par maz. Tāpēc no kāda saimnieka Aizkraukles pusē nopirkts 10 tonnu puscukurbiešu. Agrāk paši audzējuši arī runkuļus un tagad to darītu, bet nevar tā paša iemesla dēļ, kāpēc mājas celtniecība neturpinās — nav cilvēku, kuri ravētu biešu lauku. Saimniece teic, ka pašiem audzēt būtu izdevīgāk. Tagad jātērē 60 latu par tonnu. Slapjā vasara postu nodarīja arī šajā saimniecībā. Izslīka gandrīz hektārs zālāju. Tāpēc vairāk naudas jāizlieto, pērkot barību.
Pienu lej kaut grāvī
Saimniece teic, ka šogad nopirkts jauns vālotājs. Tam un citiem pirkumiem kredīts nekad neesot ņemts. “Man bail no tiem,” viņa atzīstas. “Cik paši varam, tik sakrājam.” Bet krāt nākas no katra piena litra, par ko maksā 14 santīmu. Kad pārdot varēja vien par pieciem santīmiem, domāts par ganāmpulka likvidēšanu. Labi, ka vietējā piena savācēja pierunājusi paciesties, lopus paturēt.
Šobrīd aktuāla ir pašu mājas celtniecība. Kad to uzceltu, varbūt arī izlemtu, ka gana strādāts, un lopus vairs neturētu. Tagad bērniem un mazbērniem arī pa latiņam var iedot. Ar viņiem kopā šopavasar izveidots jauns augļudārzs. Bet nepaveicies ar vistām. Madonā nopirkusi piecdesmit, bet reti kura izdzīvojusi. Laikam pārāk vecas bijušas. “Ko var gribēt par 70 santīmiem gabalā! Kad parādīju vetārstam, viņš tik noteica — priecājieties, ka vispār dēj.”
Pilsētnieki brīnās, dzirdot, ka lauku ļaudis, lai arī pašiem govis, piena produktus pērk veikalā. Arī Ilga atzīst, ka bērni lauku pienu nelieto. Tāpat krējums un sviests esot pārāk trekns. Šad tad vien sev kaut ko, kā, piemēram, biezpienu, pagatavojot. Biezpienmaizes gan ciemiņiem garšo. Neesot arī laika piena produktus gatavot, jo daudz darba ir kūtī, lai to turētu tīru. “Negribas, ka baras par netīriem traukiem. Un runā, ka mūsu loku drīz tramdīs. Dzirdēts, ka tamdēļ saimniecību var slēgt un pienu lej kaut grāvī,” norūpējusies stāsta Ilga.
Zemnieki, nebarojiet mūs ar stafilokokiem!
Par to, kā notiek pārbaudes un ko tajās konstatē, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Austrumzemgales pārvaldes vadītāja Diāna Pastare: — Seces pusē piena pārdošana aizliegta divās saimniecībās. Piena paraugus divas reizes mēnesī ņem piena savācēji. Speciāla programma aprēķina vidējo rezultātu no triju analīžu datiem, un, ja vienā no šīm reizēm baktēriju bijis daudz, bet pārējās normas robežās, lēmumu pārtraukt piena piegādes nepieņem. To piemēro tiem ganāmpulkiem, kuru saimnieki, neraugoties uz to, ka pēc pirmo analīžu rezultātiem tika doti trīs mēneši, lai novērstu antisanitāros apstākļus, prasības ignorē. Ja neņem vērā prasību sakārtot saimniecību un atkārtotās analīzes rāda ļoti lielu baktēriju daudzumu, nākas liegt piena realizāciju. Tas nenozīmē, ka saimniecība jālikvidē. Tikko cilvēki beidzot saprot savas saimniekošanas kļūdas un novērš nepilnības, jāpiesaka jaunas piena analīzes. Jāraksta iesniegums PVD, ieradīsies inspektore, paņems piena paraugu. Tas maksā ap 20 latu.
Lai līdz saimniecības slēgšanai nenonāktu, PVD inspektori padomus dod saimniecībā. Galvenokārt regulāri jādezinficē slaukšanas un dzesēšanas iekārtas. Rupju kļūdu pieļauj tie, kuri kopējā pienā ieslauc pirmās piena strūklas. Korķis, kurš veidojas pupa galā, satur lielu skaitu kaitīgo baktēriju. Svarīga arī lopiņa ķermeņa, īpaši tesmeņa, kā arī novietnes tīrība.
Tā ir cilvēku bezatbildība, un nedrīkst uzskatīt — ja reiz mana saimniecība, daru, ko gribu. Piens ar paaugstinātu baktēriju sastāvu ir bīstams patērētājiem. Sākotnējās analīzes nenosaka konkrētu mikrobu veidu, vien to skaitu. Tie var būt stafilokoki, streptokoki un citi slimību ierosinātāji. Tas savukārt nozīmē, ka pārstrādes uzņēmumā šādu pienu nevar pārstrādāt — neveidojas ne kefīrs, ne jogurts vai kāds cits produkts.
