Sērenes pagasta “Lejiņu” saimniecei Teklai Robežniecei mārtiņrožu ziedēšanas laikā 80 gadu jubileja.
Sērenes pagasta “Lejiņu” saimniecei Teklai Robežniecei mārtiņrožu ziedēšanas laikā 80 gadu jubileja. Sirmo, bet spirgto un runīgo māmuļu sveic dēla un meitas ģimene — Teklas kundzes pieci mazbērni ar savām “otrajām pusēm” un jau pieci mazmazbērni. Jubilāres mūžs pavadīts kolhoza darbā. Nu klāt dzīves rudens, taču Teklas kundze jūtas labi un mājas darbos ne tikai bērnus izrīko, bet pati iet visiem pa priekšu.
Margaritas Celmiņas teksts un foto
Teklas Robežnieces dzimtā puse ir Vārkavas pagasta Preiļu rajonā. Vecākiem, Marijai un Ignatam Dzeņiem, “Dzeņu” mājās auga kupla bērnu saime. Taču kara gados gāja bojā tēvs, bet Teklu ievainoja. Palika tikai māte, Tekla ar māsu Veroniku un no četriem brāļiem tikai viens — Jānis.
Nežēlīgā likteņupe
Dzīves ceļš viņus atveda uz Aizkraukles kolhozu, vēlāk Teklas ģimene nopirka “Lejiņas” Sērenē. Māja ir pašā Daugavas krastā, un liktenīgi, ka upe “paņēma” Robežnieku ģimenes tēvu, tāpēc bērnus, dēlu un meitu, Tekla audzināja viena.
— Bērni mācījās un strādāja gan mājās, gan palīdzēja man kolhoza darbos. Visu mūžu bridu govju un cūku fermu dubļus, strādāju arī lauku brigādē. Biju kolhozniece līdz pēdējai Sērenes kolhoza pastāvēšanas dienai. Nekad nebeidzās darbi arī mājās, jo, vienai audzinot bērnus, bez lopiem un dārzā izaudzētā nevarējām izdzīvot. Kolhozā alga bija maza, vienīgi pēdējos gados, kopjot cūkas, mēnesī varēja nopelnīt pat līdz 500 rubļu, un tā bija liela nauda. Toreiz visiem bija grūti, un es nemaz negribu žēloties. Man Dievs deva labu veselību, ja kas iesāpējās, iemetu mutē kādu tabletīti un strādāju tālāk, — stāsta Tekla Robežniece.
Mazbērniem sava dzīve
Kad pasaulē nāca mazbērni, Teklas kundze palīdzēja arī viņus audzināt. Mazie “Lejiņās” jutās labi, tikai vienmēr vajadzēja uzmanīt, lai atkal nenotiek nelaime pie upes.
— Nu jau maniem mazajiem nerātņiem ir pašiem savas ģimenes un bērni, taču es viņus atceros kā mazus ķiparus. Katram savs raksturs. Tagad visi beiguši augstas skolas, strādā un iekārto savu dzīvi, arī bērnus audzina paši. Man viņus pieskatīt jau arī būtu par grūtu. Es labāk pārzinu mājas darbus un kūti. Kamēr meita Ināra darbā, skatos, lai lopi nenoraujas, pabaroju vistas un cūkas. Kad jānovāc raža, visi sabrauc, bet darbi jāierāda man pašai. Dēls joko, ka man visu mūžu darbs darbu aizdzenot nepadarītu. Tā tomēr nav, darbojos vēl tagad, tikai bērni mani “piebremzē”, — atzīst jubilāre.
Citiem iet pa priekšu
Ināra bilst, ka māte patiesi visiem vēl joprojām ejot pa priekšu. Ja rokot kartupeļus, jaunākajiem grūti viņai turēt līdzi. Jubilāre teic, ka no rītiem galvenais ir iekustēties, lai kauli ielokās, tad var diezgan ātri kustēties. Grūtāk, ja vajag ilgi sēdēt uz vietas, tāpēc viņa vienmēr kustas.
Par Teklas kundzes “kustēšanos” liecina arī lielais puķudārzs, kurā rudens krāšņumā zied daudz puķu. Īpaši krāšņas ir dālijas un lielā mārtiņrožu dobe, kurām pumpuri tikai veras vaļā. Ja nebūs salnu, visas izziedēs. Arī “Lejiņu” pagalms un apkārtne līdz pat Daugavai sakopta kā paraugsaimniecībā. Tas ir Teklas kundzes nopelns, jo viņa bērniem darbus sadala tā, lai viss būtu kārtībā.
