“Darbdienas ir manas svētku dienas”

Aizvadītā darba nedēļa pagāja sa­sprin­gti, gatavojoties Kokneses novada svētkiem. Arī man darāmā netrūka. Tā kā vairākas dienas lija, ārpus telpām paveicamo, ko nedēļas sākumā iztraucēja lietus, steidzu pabeigt vakaros pirms pašiem svētkiem.
Viss ieplānotais paspēts, kaut daždien strādājām līdz pat vakaram. Gatavojām dekorācijas, papildinājām košumkrūmu, koku stādījumus Kokneses parkā. Lietainajās dienās strādājām telpās, braucām uz stādaudzētavu pēc stādiem. Piektdien bija pasākums, kurā sveica novada jaundzimušos, arī šim sarīkojumam gatavojām rotājumus — ziedu kompozīcijas.
Par daiļdārznieci Koknesē strādāju kopš pavasara un esmu gandarīta par draudzīgo, darbīgo un izpalīdzīgo kolektīvu, kādā esmu nokļuvusi. Mums ir vienota komanda, viens otru atbalsta un izpalīdz. Darbus darām kopā, un paveiktais ir visa mūsu kolektīva nopelns. Ideju, ko vēlētos īstenot, ir daudz, padarot Koknesi vēl zaļāku un pievilcīgāku gan vietējiem, gan tūristiem. Negribas “špikot” no citiem, bet veidot kaut ko savu. Uz darbu dodos ar prieku, un šobrīd ir tā, ka darbdienas man ir gluži kā svētku dienas.
Lai gan mani personīgi tas pagaidām neskars, sekoju līdzi lēmuma pieņemšanai par zemes privatizāciju lauku apvidos. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus likumā, nosakot, ka viena fiziska vai juridiska persona varēs iegūt īpašumā līdz 2000 hekt­āriem lauksaimniecības zemes. Uzskatu, ka tas ir veiksmīgs paņēmiens, lai sekmīgi cīnītos ar spekulatīviem darījumiem. Viens ir zemi pārdot, bet otra problēma, kas ir vērojama daudzviet, — ārzemnieki nopērk zemesgabalu, taču par savu īpašumu nerūpējas. Zeme aizaug, un īpašnieku atrast ir sarežģīti. Arī Kokneses apkaimē ir šādi īpašumi, kurus pašvaldība sakopt nedrīkst, bet īpašnieks to nedara. Lai kā gribētu, lai Latvijas zeme pieder latviešiem, tomēr galvenais, manuprāt, ir tas, lai zeme piederētu cilvēkiem, kuri par to rūpējas, mīl un kopj. Laukos taču ir arī daudz tautiešu, kuriem pieder kāds zemes gabaliņš, taču — neapkopts. Vajag strādāt, darīt, cīnīties. Turklāt latvieši aizbrauc. Mēs nevaram novilkt nepārkāpjamu robežu, uzcelt mūri un nevienu cittautieti neielaist, zemi pārdot tikai latviešiem, tad var gadīties, ka mūsu valsts paliks pavisam tukša. 
Saeima aizvadītajā nedēļā pieņēma Valsts aizsardzības finansēšanas likumu, paredzot pakāpenisku finansējuma pieaugumu šai nozarei. Līdz ar to jau tuvākajos gados varēs realizēt Latvijas aizsardzībai un bruņoto spēku modernizācijai nozīmīgus projektus — attīstīt pretgaisa un prettanku aizsardzības sistēmu, nodrošināt zemessardzi ar atbilstošu ekipējumu, mehanizēt sauszemes spēkus, uzlabot gaisa telpas novērošanu. Skeptiski raugos uz mūsu valsts iespējām aizsardzības jomā un pilnīgi piekrītu Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa veidoklim, ka mazām valstīm profesionālā armija neder. Tā ir vajadzīga lielajām valstīm, piemēram, Vācijai, Lielbritānijai, kurām nav problēmu nokomplektēt pietiekamu skaitu karavīru. Latvijā mūsu ir mazāk nekā divi miljoni. Kā reiz teica TV šovu vadītāja Baiba Sipeniece: “Skaista Latvija! Cilvēki, kur esat?” Ko mūsu karavīri un zemessargi varētu izdarīt, ja būtu jāstājas pretī agresoram? Vienā kaujā iznīcinātu visus mazas valsts aizsardzības spēkus. Manuprāt, NATO vajadzētu veidot vienotu profesionāļu armiju, iesaistot cilvēkus no visām dalībvalstīm.
Prieks par vienu it kā mazu, tomēr ļoti nozīmīgu uzvaru — Eiropa dažām Savienības dalībvalstīm, arī mums, ļauj kūpināt pēc senču metodēm, piešķirot nacionālu atkāpi maksimāli pieļaujamajam benzopirēna līmenim kūpinājumos. Veikalā vai tirgū šos produktus pērku reti, jo mēs mājās kūpinām paši, tieši ar malku pēc tradicionālajām metodēm. Kūpinājumi mūsmājās galdā ir samērā bieži, jo vīrieši pēc smaga darba grib kārtīgi paēst. Ja jau mūsu senči ēda šādus kūpinājumus, domāju, ka arī mums tie  nenodarīs nekādu ļaunumu. Man drīzāk būtu nepieņemama kūpināšana elektriskajās ierīcēs, garšas pastiprinātāju, kaitīgo E vielu lietošana pārtikas produktos nekā benzopirēna saturs pašu kūpinātā gaļā vai zivīs. Ir jācīnās par visām mūsu nacionālajām “īpatnībām”, tās mums ir jāsaglabā un jākopj.
Tas, ka Rīga ir Eiropas kul­tūras galvaspilsēta, līdz ar to mums pievērsta pastiprināta uzmanība, noder arī dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, kuri pirms cirka vasaras programmas “Vasaras revija” atklāšanas protestēja pret dzīvnieku izmantošanu izrādēs. Biedrības “Dzīvnieku brīvība” dalībnieki aicināja parakstīt petīciju “Par dzīvnieku cirka izbeigšanu”. Protesti pret dzīvnieku izmantošanu Rīgas cirkā sākās šīgada aprīlī — organizācija “Dzīvnieku brīvība” aicināja Rīgas cirku pārtraukt sadarbību ar cietsirdībā pret dzīvniekiem pieķerto ziloņu dresētāju. Pēdējo reizi cirkā biju, kad dēls vēl bija mazs, nu jau pirms krietna laika. Mani šī izklaide nesaista. Manuprāt, ja dresūra un dzīves ap­stākļi būtu humāni, tad iebildumu man nebūtu, taču, ja ir tā, kā stāsta aktīvisti, tad kaut kas kardināli jāmaina. Varbūt derētu pārņemt citu valstu pieredzi, piemēram, Beļģijā, Austrijā, Nīderlandē, Izraēlā, Grieķijā, Slovēnijā un  citās valstīs savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā ir aizliegta.
Nedēļas nogalē, sestdien, piedalījos novada svētku pasākumos, bet svētdien beidzot atpūtos. Īpaši priecājos par to, ka vismaz uz kādu laiku pie mums beigusies lietus sezona un var baudīt sauli un siltumu.