Andrejs Beikmanis Pļaviņu HES nostrādājis jau 38 gadus. No elektroceha strādnieka kļuvis par galveno elektroiekārtu inženieri. Par labu darbu šogad viņš nupat saņēma „Latvenergo” Pateicības rakstu.
Andrejs Beikmanis Pļaviņu HES nostrādājis jau 38 gadus. No elektroceha strādnieka kļuvis par galveno elektroiekārtu inženieri. Par labu darbu šogad viņš nupat saņēma “Latvenergo” Pateicības rakstu.
Atnāk pēc dienesta
–– Strādāt uz Pļaviņu hidroelektrostaciju atnācu tūlīt pēc atgriešanās no dienesta 1967. gadā, –– saka Beikmaņa kungs. –– Mani interesēja tehniskas lietas, armijā biju radists un pirms dienesta biju strādājis elektromontāžas darbus. Lielas izvēles nebija. Atnācu uz elektrocehu, lai gan īsti nezināju, ko un kā darīšu. Tolaik pat pilsētas vēl nebija, tikai enerģētiķu ciemats. Arī hidroelektrostacija bija gatava tikai daļēji. Bija iedarbināti seši hidroagregāti, bet pārējos vēl tikai montēja.
Tas tikai šķiet vienkārši –– tek ūdens, griežas turbīnas un ražo elektroenerģiju. Patiesībā tas ir ļoti sarežģīts mašīnu komplekss, kurš nepārtraukti jāuzrauga. Sākumā strādāju ģeneratoru un jaudas slēdžu remonta iecirknī. Nevarētu teikt, ka iekārtas bija samontētas nekvalitatīvi, taču tās darbojās piestrādes režīmā un bija bieži jāremontē. Vienlaikus mācījāmies arī mēs, lai zinātu, kā vislabāk un pareizāk tās darbināt.
Ar algām nelutina
Visi bijām jauni cilvēki. Veidojās ģimenes, bija daudz vajadzība. Taču priekšniecība mūs nelutināja ar lielām algām. Daudzi aizgāja strādāt uz celtniecības organizācijām, telefona aparātu rūpnīcu, kura nesen bija uzbūvēta. Daži pēc kāda laika atgriezās, taču būtībā te palika cilvēki, kuri bija ar mieru ziedot visu, lai spēkstacija strādātu. Bija jāmācās kvalifikācijas celšanas kursos, jāapgūst dažādas papildu iemaņas.
Bija iespēja lēnām kāpt arī pa karjeras kāpnēm. Sākumā “uzdienēju” par ģeneratoru remonta iecirkņa meistaru. Pēc tam — par elektroiekārtu inženieri. Šobrīd esmu ražošanas daļas iekārtu elektroinženieris, un manā pārziņā ir visas iekārtas, kuras ražo, patērē un pārvada elektroenerģiju spēkstacijas teritorijā.
No atbildības nebaidās
Šobrīd spēkstacijā nepārtraukti kaut ko remontē. Gandrīz visa hidroelektrostacijas tehnoloģiskā iekārta jāuzbūvē pilnībā no jauna. To lielā mērā jau vada datorizēti. Taču tik un tā nepieciešama nepārtraukta uzraudzība, lai cilvēki, kuri te strādā, to varētu darīt droši, nebaidoties gūt elektrotraumu. Es dodu atļauju cilvēkiem konkrētajā vietā strādāt, tātad atbildu par viņu drošību. Protams, tā ir milzīga atbildība, taču nekad neesmu no tās baidījies.
Gadiem ejot, skatos, kā mūsu kolektīvā ienāk jauni cilvēki. Ar patiku raugos, ka jaunie speciālisti no augstskolām atnāk arvien zinošāki un ātri apgūst praktiskās darba iemaņas.
Kopīga atpūta
Beikmaņa kungs savlaik aktīvi nodarbojies ar sportu un aizstāvējis kolektīva godu dažādās sacensībās. Viņš peldējis, skrējis, taču visbiežāk slēpojis. Arī trenējies kopā ar kolēģiem.
— Slēpošana man padevās vislabāk, — viņš saka. — Tagad gan slēpošanas inventārs nolikts malā. Uz slēpēm kāpju vien tad, kad jāpasporto kopā ar mazbērniem.
Andrejs Beikmanis ir arī kaislīgs mednieks. Kopā ar kolēģiem Daugavas HES kaskādes kolektīvā viņš medī jau 36 gadus.
— Man patīk pats medību process, — viņš saka. — Tā ir lieliska atpūta pēc saspringtas darba nedēļas. Nespēju iedomāties, ka to varētu aizstāt ar kaut ko citu.
