Kokneses pagasta “Jaunholandēs” pagājušā gada nogalē sāka darboties modernākā govju ferma Aizkraukles rajonā.
Kokneses pagasta “Jaunholandēs” pagājušā gada nogalē sāka darboties modernākā govju ferma Aizkraukles rajonā. Pēdējo desmit gadu laikā tā ir vienīgā no jauna uzbūvētā ferma šajā apkaimē, un te saimnieko van Herku ģimene — latviete Kristīne un holandietis Vilhelms.
Kristīne Vilhelmu īsāk sauc par Vilu un tulko mūsu sarunu, kura reizēm rit trijās valodās – latviešu, dāņu un angļu.
Vila dzimtene ir Holande. Viņš ir dzimis fermeru ģimenē un jau kopš bērnības palīdzēja vecākiem kopt lopus un darīt citus lauku darbus. Puisis sešus gadus mācījās arī lauksaimniecības skolā un kopš 1984. gada strādāja tēva saimniecībā kā līdzvērtīgs partneris. Viņš vienmēr bijis pārliecināts, ka arī pats kļūs par zemnieku un vadīs savu saimniecību. Vēlēdamies sākt patstāvīgu dzīvi, Vils pirms trīspadsmit gadiem pārcēlās uz Dāniju. Pirmais gads pagāja, strādājot algotu darbu kādā saimniecībā, līdz radās iespēja pašam nopirkt saimniecību.
Labākais Fīnas salā
Dažu gadu laikā Vils savu saimniecību no 93 govīm un 43 hektāriem zemes paplašināja līdz 220 govīm un apsaimniekoja jau 130 hektāru. Vila vadītā saimniecība bija salīdzinoši liela, tomēr ne pati lielākā. Taču, ņemot vērā izslaukumu, piena kvalitāti, saimniecības sakoptību un ekonomiskos rādītājus — viena no labākajām Fīnas salā, kur viņš dzīvoja. Vidējais izslaukums no vienas govs gadā bija deviņas tonnas piena, un Dānijā tas ir labs rādītājs, taču Vils uzsver, ka nav svarīgi, cik piena izslauc no vienas govs. Svarīgāk, cik fermeris iegulda, lai vienu litru piena iegūtu (gādājot barību un spēkbarību, maksājot par veterinārajiem pakalpojumiem, apsēklošanu, elektrību u. c.), un cik viņš par to saņem. Saimniekošanas izdevīgumu nosaka iegūtā tīrā peļņa.
Dzīvo ar domu par Latviju
Kamēr Vils attīstīja savu saimniecību Dānijā, rīdziniece Kristīne bija Medicīnas akadēmijas studente. Ieguvusi bērnu ārstes diplomu, viņa nolēma doties darbā uz ārzemēm un ar laiku atmeta domu turpināt profesionālās darba gaitas. Viņi satikās Vila saimniecībā, kur latviešu meitene nokļuva ar paziņu starpniecību.
Kristīne stāsta:
— Pildīju mājsaimnieces pienākumus — uzkopu māju, gatavoju ēst, jo Vils dzīvoja viens un lielākoties bija aizņemts darbā fermā. Tā arī viens otrā ieskatījāmies un izveidojām ģimeni. Lai arī apprecējos ar holandieti un dzīvoju Dānijā, skaidri zināju, ka negribu tur palikt uz visiem laikiem. Ik pa brīdim ierunājos par dzīvi Latvijā. Mēs ilgi pārdomājām šo soli, līdz Vils ģimenes dēļ piekrita pārcelties uz Latviju un turpināt te saimniekot. Jau dzīvojot Dānijā, meklējām vietu, kur veidot saimniecību. No visiem piedāvātajiem variantiem Koknese likās vispiemērotākā. Ferma ir netālu no pagasta centra, kur pagaidām īrējam māju, te ir labs ceļš un viss nepieciešamais normālai dzīvei un darbam, skaista apkārtne.
Mums ir četri bērni, un tepat ir bērnudārzs, kuru pašlaik apmeklē vecākais dēls Vilhelms. Mazākie – dvīņi Matīss un Megija, kā arī pastarītis Valters — pagaidām dzīvo mājās.
Pirmo reizi sāk no nulles
Vilhelms van Herks pirmo reizi sāka veidot savu saimniecību no nulles, jo iepriekš strādāja vecāku fermā Holandē, bet Dānijā nopirka jau darbojošos saimniecību. “Jaunholandes” celtniecībā ieguldīta nauda, kas iegūta, pārdodot īpašumus Dānijā, bet jaunajā kūtī mīt lopi, kuri pārvesti no Vila saimniecības. “Celtniecību sākām pagājušajā vasarā, un jau novembrī pārvedām uz šejieni lopus. Pagaidām gan slaucamās govis ir kopā ar jaunlopiem, bet, tiklīdz uzbūvēsim otru kūti, dzīvnieki mitināsies atsevišķi,” stāsta Vils.
Nezinu, vai govju kūti var raksturot kā skaistu, taču par “Jaunholandēm” var teikt tieši tā. Lai arī kūts apkārtne pagaidām vēl atgādina būvlaukumu, fermas iekšiene liek pārsteigumā ieplest acis. Lielajā gaišajā kūtī šobrīd pietiek vietas 250 dzīvniekiem, kuri brīvi pārvietojas pa novietni, gulēšanai govīm paklāti speciāli matrači atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, bet telpas galos govīm novietotas iekārtas sānu un muguras pakasīšanai. Viss dzīvnieku komfortam un labsajūtai.
Tā kā saimniecībā nav tik plašu ganību, lai vasarā lielo ganāmpulku laistu ārā, pie fermas govīm iekārtos pastaigu laukumu, bet ēst un dzert viņas ies kūtī.
Par visu ziņo dators
Fermā ir mūsdienīgas mēslu krātuves, barošanas un dzirdināšanas sistēma, kā arī šobrīd lielākā slaukšanas zāle Baltijā. Tajā vienlaikus var izslaukt 48 govis.
Katrai govij ap kaklu ir siksna ar numuru un jutīgu raidītāju — responderu. Speciālas ierīces, kuras savienotas ar datoru, nolasa tajā ievadīto dzīvnieka numuru, pazīst viņu un uz datorekrāna parāda visu nepieciešamo informāciju. Ar datora raidītās informācijas palīdzību govs saņem noteiktu spēkbarības devu. Arī slaukšanas iekārtas ir savienotas ar datoru, kurš informē saimnieku par izslaukumu, slaukšanas laiku un brīdina par mastīta iespējamību katrai konkrētajai govij.
Tomēr ne viss tur ir datorizēts. Vila darbavietā pie sienas novietots latviešu fermām neierasts kalendārs, pēc kāda Holandē strādājuši viņa senči. Tādi tur ir daudzās saimniecībās. Tajā grafiski attēlota informācija par ikvienu govi un viņas dzīves gaitu — lecināšanu, grūsnības kontroli, cietstāvēšanas periodu un citiem procesiem. Ērti un pārskatāmi.
Nav svarīgi santīmi, bet stabilitāte
Govis “Jaunholandēs” slauc kopš pagājušā gada decembra, un saimnieki kā piena pircēju izvēlējušies Rīgas piena kombinātu. “Mums nav tik svarīgi tie pāris santīmi, ko varbūt kāds cits piedāvātu vairāk, nozīmīgāka ir stabilitāte. Dānijā fermerim darbu atviegloja ciešā sadarbība ar lauksaimniecības konsultāciju centru, kurā jebkurā laikā varēja saņemt profesionālu risinājumu ikvienai problēmai modernākajā lopkopības un laukkopības jomā. Pie tam konsultants pats ieradās pie fermera. Maksa par stundas darbu gan bija ļoti augsta, taču labs un gudrs padoms bija tā vērts. Un nekādas birokrātijas, neviena lieka papīra, kas ir pilnīgi pretēji situācijai Latvijā,” stāsta holandietis.
Vilam ir grūti izprast prasību visur parakstīties un spiest zīmogus. Dānijā daudzas lietas var nokārtot, sūtot dokumentus pa pastu, bet Latvijā gandrīz visur jābūt klāt pašam. Pārspīlēta ir neuzticēšanās it visās jomās. Taču holandietis uz to tikai mierīgi noraugās un pasmaida, jo apzinās, ka, dzīvojot šajā valstī, jāpieņem tās likumi un noteikumi. “Jāapzinās, ka mēs tomēr esam atbraukuši uz Latviju, nevis Latvija ir atbraukusi pie mums,” pasmejas omulīgais ārzemnieks.
Vils uzskata, ka veiksmīgas saimniekošanas pamatā ir 90 procentu praktiskās pieredzes un tikai 10 procentu teorētisko zināšanu. Pretēji uzskatam, ka lauksaimniecība Latvijā nav rentabla nozare, Vils tomēr domā, ka nopelnīt var labi. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā pagaidām ir lēta zeme, viņš prognozē arī piena iepirkuma cenas kāpumu. Rietumos tā pamazām samazinās, un drīz Latvijas un citu Eiropas valstu cenas izlīdzināsies. “Jābūt gudram un jāprot ekonomiski saimniekot. Jārēķina, cik saimniecībā iegulda un cik saņem atpakaļ,” piebilst Vils.
Atkarība no subsīdijām tikai traucē
Taču svarīgākais viņa skatījumā ir pats īpašnieks. Ja viņš septiņas dienas nedēļā nebūs savā fermā un neuzraudzīs visu, kas tur notiek, nebūs arī rezultāta. Kristīne un Vils paši slauc govis, baro lopus un dara visus pārējos darbus. Protams, “Jaunholandēs” algo arī strādniekus, taču viņi ir tikai palīgi, visu pārrauga un vada pats saimnieks.
“Neatzīstu tos saimniekus, kuri uzvalkā un kaklasaitē sēž birojā, atstājuši saimniecību strādnieku ziņā. Vai aizbrauc uz Alpiem slēpot, neliekoties par govīm zinis. Protams, arī zemniekam nepieciešams atvaļinājums, taču viņš to var izmantot tikai tad, ja ir cilvēks, kuram var uzticēt vadīt saimniecību,” stāsta van Herki.
Esmu bijusi vairākās lopkopības saimniecībās Holandē, un tur fermeri atzina, ka ļoti maz izmanto Eiropas Savienības finansiālo atbalstu, vairāk — kredītlīdzekļus. Kāda ir Vila un Kristīnes attieksme? Vils stāsta: “To laiku, kas jāvelta dokumentu formēšanai atbalsta saņemšanai, labāk veltīšu darbam fermā un iegūšu to pašu naudu, ko man samaksātu Eiropa. Holandē saimniecības ir tik tālu attīstījušās, ka tām šīs subsīdijas nav nepieciešamas. Protams, ja iespējams papildus piesaistīt naudu saimniecības attīstībai, to var izmantot, taču jāstrādā tā, lai nekļūtu atkarīgs no subsīdijām un dotācijām. Visu mūžu jau tās subsīdijas nemaksās, un var pienākt brīdis, kad būs jāsaimnieko bez tām. Tad daudzām saimniecībām var pienākt gals.
