Par sievietēm parasti mēdz teikt, ka viņas izskatās jaunākas, nekā patiesībā ir. Arī par Andri Bērziņu var teikt to pašu – viņam nevar dot vairāk par 25 gadiem, “traks” uz mašīnām no bērnības un galva pilna idejām. Pirms sarunas vinojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Vizītkarte.Vārds, uzvārds: Andris Bērziņš.Dzimšanas laiks un vieta: 1976. gada 15. aprīlis, Aizkraukle.Izglītība: vidējā speciālā, Smiltenes profesionālajā vidusskolā apguvis plaša profila mehanizatora arodu.Dzīvesvieta: Sērenes pagasts, mājas “Līčupes” Nodarbošanās: ekskavatorists firmā “Granīts 2”.Ģimene: sieva Evita, meita Madelaine, dēls Ēriks.Vaļasprieks: autosports.Horoskopa zīme: Auns.
Zirgi kļuvuši lēti— Esat jauna ģimene, bet dzīvojat laukos? Kāpēc tā?— Pilsētas dzīve tā īsti nekad nav patikusi. Daudzus gadus gan nodzīvoju Aizkrauklē, bet patiesi laimīgs jūtos ārpus mūriem un trokšņa. Patīk visu laiku būt kustībā, kaut ko darīt, meistarot. Draugi no Aizkraukles pie mums brauc gandrīz katru dienu, te viņiem ”dzelži”, vakaros ņemas ap tiem, arī nesēž mūros.Mūsu mazajā saimniecībā ir zirgs, govs, telīte, truši. Iepriekš bija vairāk – arī kazas, vēl viens zirgs un daudz trušu, bet palikām, kā saka, pie optimālā varianta. — Par govs un trušiem skaidrs, bet ko darāt ar zirgu? — Evita ar izjādēm aizraujas jau no bērnības. Ķēve viņai ir vecāku dāvana, ar zirgu kopā viņa, varētu teikt, pat uzaugusi. Agrāk cerējām, ka varēsim nopelnīt ar kumeļu audzēšanu, bet laiki mainījās un atstājām tikai Džetu atstājām sev priekam. Šobrīd zirgu cenas pazeminājušās, pat par 50 latiem var nopirkt.Lai “krutie” māku parāda trasē— Bet šis stāsts ir par citiem “zirgiem”. Cik ilgi jau nodarbojies ar autosportu?— Ar autosportu — gadus trīs, pirms tam braucu ar motociklu, bet uz četriem riteņiem tomēr drošāk. Toreiz gan stūrēju motociklu ar blakusvāģi. Liekas, visus kaulus biju pārlauzis, tāpēc izlēmu nomainīt moci pret auto. Amatieru autokrosā stingri ievēro drošības pasākumus gan sacensību laikā, gan automašīnas uzbūvē. — Tas ir dārgs prieks — piedalīties sacensībās? — Salīdzinot ar profesionālo sportu, kur jāiegulda milzīgi līdzekļi, te princips ir – pēc iespējas lētāk un ātrāk. Galvenais, lai būtu vecais labais žigulītis. Protams, ir arī noteikumi auto uzbūvē, kuri jāievēro, bet tā nav problēma. Tādēļ gribu ieteikt tiem jauniešiem, kuri savus BMW līdz bezjēdzībai pārveido, uzlabo un rullē pa pilsētas ielām, vienreiz tiešām parādīt sevi un nobraukt vienu posmu krosā. To naudu, ko iztērē, nevajadzīgi apkarinot savās ”krutās” mašīnas, ielikt vienkāršā žigulītī un trasē parādīt savu māku.Sacensības reizi mēnesī— Tev ir arī ikdienas mašīna To neesi uzlabojis? Vai vienmēr ievēro noteikumus?— Tā ir “Mitshubishi Carisma”, vienkārša, bez jebkādiem uzlabojumiem. Kāda tur uzlabošana, bērni ikdienā jāvadā, nav laika trakot ielās. Agrāk, kad biju jaunāks, tad patika paārdīties, bet tagad taču ir tik daudz iespēju izpausties. Tāpēc gribētos, lai būtu lielāks domubiedru pulciņš. Internetā ir mājaslapa, kurā atrodama visa nepieciešamā informācija par to, kā sagatavot automašīnu, kur un kad notiek sacensības. Reizi mēnesī kādā no trasēm notiek Latvijas čempionāta posms, un tajā var piedalīties ikkatrs. Tuvākās ir nākamsestdien Jēkabpils rajonā, Kalna pagastā. Speciāli sagatavotā trasē ar visiem noteikumiem, punktiem par iegūtajām vietām, viss, kā nākas. Automoto federācija gan izdevusi rīkojumu, ka sacensību dalībniekiem jābūt apdrošinātiem. Agrāk šādu noteikumu nebija.— Ir gadījušās avārijas? — Pēdējās sacensībās Aknīstē apmetos uz jumta. Liela skāde jau nebija, tikai priekšējais stikls jānomaina. Šo gadījumu laikam visu mūžu atcerēšos. Biju jau labi izrāvies priekšgalā, cerot tikt pirmajā vietā. Līdz beigām palika pāris simtu metru, varēju pat ripodams finišēt. Priekšā S veida līkums ar nogāzīti. Nodomāju — diez varētu šo pēdējo līkumu izņemt tā skaisti, skatītājiem par prieku, ar pilnu gāzi? Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Ir tāds braucējs ar iesauku “Mikrobs”. Cik sacensībās esam kopā braukuši, tik „vākus” es viņam esmu uztaisījis. It kā speciāli jau nelienu viņam virsū. Sezonas beigās, viņš sacensībās cīnījās par godalgotu vietu, un atkal es viņu “noliku” uz jumta. Tad gan bija nikns, nāca man virsū ar dūrēm. Salīgām mieru.Draugs draugam palīdz— Kurā vietā esi pēc punktiem?— Ja godīgi, punktus pats neskaitu, draugi, līdzjutēji to dara manā vietā. Pērn turējos apmēram vidū. Man svarīgi ir braukt, izjust sacensību “garšu”.— Atceries arī pirmo startu un izjūtas toreiz?— Kad vēl ar motociklu braucu, rokas trīcēja no uztraukuma. Bija agrs pavasaris, trase vienos dubļos. Lielāko sacensību laiku nevis braucām, bet gan stūmām močus pa pusmetru dziļiem dubļiem. Bija jāveic desmit apļu, no tiem labi ja vienu nobraucām. Tagad uztraukums stipri mazāks. Domā — nu tūlīt būs, varēs gāzt vaļā. — Pats sev mehāniķis, pats arī brauc?— Tā ir. Pirmssacensību gars, kad visi vēl steidz ko pielabot, pārbaudīt, tā ir neaprakstāma sajūta! Lai arī trasē esam konkurenti, viens otram, pirms sacensībām palīdzam gan ar padomu, gan tehniski. Bija pat tāds gadījums, kad manas mašīnas karburatoram izkrita skrūve un rezerves detaļas nebija. Drīz jau starts, bet bez tās braukt nevar. Man līdzās bija kāds puisis no Skrīveriem, un arī viņam tāda pati problēma. Atšķirībā no manis skrīverietim bija lieka detaļa — un viņš to atdeva man. Pats kaut kā salāpīja karburatoru. Nobraucām abi līdz finišam. Tādi gadījumi raksturo to draudzīgo garu, kāds valda sacensībās.— Cik ilgi vēl domā piedalīties sacīkstēs?— Kamēr vien varēšu. Ja būs nauda un veselība. Žiguļu paliek arvien mazāk, arī manējais reiz pat bija uz pusēm pārlūzis, bet šim auto ir vislētākais remonts, tāpēc pagaidām uz citām markām neskatos. Ir padomā nopirkt vēl vienu.“Labāk būtu precējies ar auto!” — Krīzi izjūti?— Darba mazāk, naudas arī, tāpēc nolēmu braukt nevis katrās sacensībās, bet vienas izlaižot. Neņemšu jau naudu nost ģimenei, lai tikai “urbtu”. Tik traki jau ar mani nav. Braukšu līdzi draugam, viņam nākamās sacensības būs pirmās — jāpalīdz ar padomu, jāiedrošina. Sieva jau man dažreiz aizrāda — varbūt labāk būtu precējies ar auto. Īpaši pirms sacensībām, kad arī naktis nākas pavadīt pie žigulīša. Viss jau notiek pēdējās dienās. Tad tik īstā regulēšana, uzlabošana. Visdārgākā ir automašīnas nogādāšana sacensību vietā. Jānomā treilers. — Tev ir kāda mīļākā grupa, mūzika?— Nav tādas. Visur, kur varu, klausos radio SWH. Traktorā, mašīnā, mājās. Īpaši patīk Ufo un Freda joki. Dēlam tā pati “slimība”— Vai izņemot “dzelžus”, ir vēl citas intereses?— Pārējais laiks, kad nenodarbojos ar mašīnu un lauku darbiem, paiet kopā ar ģimeni. Priecājos par mazajiem. Kad Ērikam tikko bija divi gadiņi, nopirkām staigulīti ar ritenīšiem. Ar to viņš braukāja pa māju, līdz paaugās un varēja braukt trīsriteni. Šovasar puikam uzdāvināju mazu kvadraciklu. Ar to ap māju, pa dārzu viņš jau tā brauc, ka pašam dažreiz bail paliek. Tā nu mazais “saslimis” ar to pašu slimību, ar ko tētis. Meita Madelaine vēl maziņa, bet, liekas būs mātes meita — izrāda interesi par dzīvniekiem, zirgi patīk.Brīvdienās garāžā taisu pirtiņu. Lēni iet, jo galdniecības darbi man kā zobusāpes, bet vajag. Vakaros ar ekskavatoru esmu iesācis rakt dīķi. Agrāk abi ar brāli pa upi un dīķiem vien dzīvojām — bijām lieli makšķernieki.Gribu uztaisīt savu “dampi”— Kādas vēl ir ieceres?— Viena no tām — izveidot trasi tepat netālu, kur ķipariem, tādiem kā mans Ēriks, ar mazajiem spēkratiem braukt. Agrāk biju tiesnesis tādās sacensībās — “Elkšņu” klubs Ogres pusē ko līdzīgu rīkoja. Bija aizraujoši gan pašiem braucējiem, gan viņu vecākiem. Trasei nekas īpašs nav vajadzīgs, nekādi lielie finansiālie līdzekļi. Varētu braukt pat kādā kartupeļu laukā vai pļavā. Nopļauj zāli, sasprauž karodziņus, parāda mazajiem virzienu, kādā braukt, un aiziet!— Gribu uzmeistarot pats savu “dampi”. Tādu, ar kuru ziemā pa laukiem braukt ar slēpēm vai lielām riepu kamerām un kuru uz priekšu dzītu propellers. Sen jau tāda ideja manī dzīvo, tik redz, pie tās realizācijas nekādi nevaru pieķerties.— Pie kādām atziņām esi nonācis?— No padsmit gadiem jau sāku strādāt, sākumā par atslēdznieka mācekli, pēc tam biju motorista palīgs. Atziņa? Dari to, kas vislabāk padodas. Strādā darbu kas tuvs sirdij, lai arī tas nav augsti apmaksāts. Neietu studēt kaut ko, kas mani nemaz nesaista, tikai diploma pēc.
Citi par Andri BērziņuRičards MarcinkēvičsAr Andri draudzējamies vairākus gadus. Izpalīdzīgs, daudz man iemācījis — gan braukšanas nianses, gan remontēt automašīnu. Nekad neatteiks padomu un nepievils.
