Pagājušajā sestdienā notika tradicionālās Bebru mednieku kolektīva un Kokneses mednieku kluba „Ķepainis” medības, kurās par dzinējām piedalās arī dāmas.
Pagājušajā sestdienā notika tradicionālās Bebru mednieku kolektīva un Kokneses mednieku kluba „Ķepainis” medības, kurās par dzinējām piedalās arī dāmas. Šoreiz gan nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ medībās devās tikai četras drosminieces.
Pārsteidz sniegputenis
Sestdienas rīts pārsteidz ar nejauku vēju un sniegputeni. Brāzmas brīžiem ļoti nepiemērotas medībām, taču par spīti tam Bebros pulcējas krietns mednieku bariņš. Lai gan vēl iepriekšējā vakarā piedalīties medībās solīja vairākas daiļā dzimuma pārstāves, uz medībām ieradušās tikai četras: Vecbebru profesionālās vidusskolas darbiniece Ilze Pabērza un trīs sievietes no Bebru internātpamatskolas –– Agita Ļoba, Aija Rimša un Gunita Bajāre.
Priecājas par mežu
Pēc īsas instruktāžas, kurā medību vadītāji –– kluba „Ķepainis” prezidents koknesietis Jānis Bērziņš un Vecbebru profesionālās vidusskolas direktors Jānis Bakmanis –– atgādina drošības noteikumus, paziņo medījamos dzīvniekus un dzinēji saņem spilgtus apmetņus, dodamies uz pirmo mastu koknesiešu apsaimniekotajās teritorijās.
Pa ceļam paveras brīnišķīgs skats uz piesnigušo mežu. Katrs krūmiņš un egles zariņš ieguvis skaistu baltu rotu. Dāmas savā starpā spriež, ka medniekiem gan ir laime ziemā vai katru sestdienu priecāties par piesnigušā meža jaukumiem. Viņas tomēr nav īsti pārliecinātas, vai visi vīri to vienmēr pamana. Piebraucot pie masta, runas apklust. Stājamies rindās, un mednieki iet savā, bet dzinēji –– citā virzienā.
Stāvot mednieku līnijā, laiks, šķiet, zaudē ierasto gaitu. Te tas skrien vēja spārniem, te velkas kā gliemezis. Tomēr, ieklausoties meža trokšņos un vērojot mežmalu, ir laiks papriecāties par kādu piesnigušu krūmu, sniegpārslu deju uz tumšo egļu fona un zīlīšu bariņu, kurš turpat bezbēdīgi iespurdz alkšņa galotnē.
Iztraucē vējš
Pārdomas pēkšņi iztraucē sauss pārlūzis zars, un sirds iepukstas straujāk. Tomēr trokšņotāju neizdodas ieraudzīt. Iespējams, tas bija tikai vējš, nevis kāds dzinēju iztramdīts dzīvnieks.
Tālumā dzirdamas dzinēju balsis, un sasprindzinājums pieaug. Kuru katru mirkli mežmalā var izskriet mežacūka, pāri stigai aizlēkšot alnis vai tramīgā stirna. Taču, mazliet aizķeroties egļu biezoknī, no meža izskrien tikai vējš un iemet sejā nelielu sniegpārslu sauju.
Zvēri viltīgāki
Masts izdzīts, un šoreiz zvēri bijuši viltīgāki par medniekiem un dzinējiem. Dažs bebrēnietis izsaka pa dzēlīgai piezīmei, ka koknesieši bijuši tik čakli vasarā individuālajās medībās, ka nu ziemā mežā nav ko darīt. Pretī gan saņem aicinājumu parādīt, kur zvēri mīt pašu mežos. Pēc pirmā sniega dzīvnieki ir ļoti uzmanīgi un labprāt apkārt neskraida, ja vien dzinējs neuzkāpj viņiem uz astes.
Dažs vīrs nobažījies par dzinējām. Ne visām bijuši piemēroti apavi, lai bristu pa nelielo purviņu, kas ir nule izdzītā masta vidū.
Tomēr dzinējas no masta otras puses atgriežas mirdzošām acīm un ķircina vīrus, kuri neesot spējuši nošaut nevienu zvēru. Viņas tā centušās dzīt, bet viss velti.
Mežakuilim beigas
Pēc īsas apspriedes vīri nolemj, kuru mastu dzīt nākamo. Dodamies turp. Zīmīgi, ka vīri to dēvē par „gaļas mastu”, jo vēl neesot bijis nevienu medību, kurās tur nebūtu izdevies nošaut kādu zvēru.
Tikko sākas dzīšana, tālumā atskan divi klusi bises šāvieni. Vēlāk izrādās, ka šāvuši Meņģeles mednieki, kuru medību platības ir turpat kaimiņos. Dzinēji ir apmēram masta vidū, kad atkal skaļš šāviens, pēc mirkļa –– vēl viens.
Kad masts izdzīts, dodamies skatīties. Vīri pulcējas pie mašīnām, kur jau atnests medījums –– brangs mežakuilis. Apskatot ilkņus, mednieki lēš, ka zvērs ir trīs gadus vecs. Veiksmīgais šāvējs –– koknesietis Normunds Bērziņš –– saņem atzinību –– egles zariņu pie cepures un pārējo apsveikumus par trāpīgo šāvienu.
Nokvēpis deguns
Taču Normunda šāviens atskanēja otrais. Pirmo tam pašam mežakuilim raidījis bebrēnietis Jānis Bakmanis. Viņš gan taisnojas, ka nav bijis tik piemērotā situācijā, kā netālu stāvošais Normunds, kuram kuilis iznācis tieši pretī nelielā attālumā. Vīri gan smej, ka misēklī vainojami lielie dūmi no šāviena, jo, redz, Bakmaņa kungam viss deguns nokvēpis.
Priecīgi par guvumu visi kopīgi ieturam pusdienas un dodamies uz bebrēniešu medību platībām. Panākumu spārnotas, dāmas sola dzīt vēl labāk, jo nevar būt tā, ka mežā ir tikai viens mežakuilis, un tas pats droši vien izmucis no meņģeliešu raidītajām lodēm…
Taksim salst
Nākamajā mastā diemžēl atkal nekā. Vien kāda mednieka taksis, skaļi riedams, izskrien no dzenamā masta un cītīgi darbojas blakus meža masīvā.
Pēkšņi debesis satumst, un sniegpārslas sagriežas spējā virpulī. Putenis kļūst tik spēcīgs, ka neko lāga nevar redzēt. Masts izdzīts, un vīri spriež, ka medības jābeidz.
Atskrien arī taksis. Pēc mednieku jautājumiem, ko tik cītīgi aprējis, viņš vien cilā ķepas, bez vārdiem liekot saprast, ka salst.
Sola nākt atkal
Taču dzinējas neliekas mierā. Kaut gan jau krietni pāri pēcpusdienai, viņas mudina vīrus sākt nākamo mastu. Pirms došanās mežā visus pārsteidz vēl viens spēcīgs sniegputenis. Vieglo pārslu vietā no debesīm šoreiz krīt smagi sniega putraimi. Kaut gan dzinēji pūlas, arī šajā mastā neatskan neviens šāviens.
Medības beigušās. Arī dāmas beidzot nosalušas un prasa, lai vīri ved uz pirti sasildīties. Izmirkušas līdz ādai, viņas tomēr sola nākamreiz atkal būt klāt, ja vien aicināšot. Vīri to apsola, sakot, ka tik labi līdz šim neesot izdzīts neviens masts.
