Karolīnas bērnība un skolas gaitas
Cēsu tuvumā, Kārļu pagastā (tagad — Drabešu), “Lejas Rāceņu” saimnieku Mārča un Lates Meņģeļu ģimenē 1863. gada 12. septembrī pasaulē nāca meita Karolīna. No Meņģeļu dzimtas ir nākušas tik daudzas ievērojamas 19. un 20. gadsimta Latvijas personības, ka jānosauc izcilākie Meņģeļi, lai saprastu, kādā vidē un sabiedrībā auga nākamā vietalviete Karolīna. Viņas vecāki bija ierīkojuši priekšzīmīgu zemnieku saimniecību un iegūto turību izmantoja, lai saviem četriem bērniem sniegtu iespēju iegūt ļoti labu izglītību. Mārcis Meņģelis bija liels grāmatu mīļotājs un krājējs — 19. gadsimta vidū viņam piederēja lielākā latviešu privātā bibliotēka.
Mārča jaunākie brāļi Pēteris un Jānis apguva būvnieka amatu un guva lielus panākumus savā arodā. Jānis Meņgelis atzīts par 19. gadsimta otrās puses izcilāko latviešu būvmeistaru — viņa vadībā uzcelts vai pārbūvēts vairāk nekā 50 ēku Vidzemē: pilis, baznīcas, skolas, saimnieciskās ēkas un latviešu biedrību nami. Viņš bija arī mecenāts — dāsni atbalstīja latviešu nacionālās atmodas darbiniekus un biedrības. Arī Mārča un Jāņa Meņģeļu dēli — brālēni Pēteris un Kārlis — kļuva par ievērojamiem būvmeistariem, bet pārējie divi Mārča Meņģeļa dēli kļuva par inženieri un mācītāju. Kad Karolīnas vecākais brālis Pēteris kļuva par tēva māju saimnieku, viņš “Lejas Rāceņos” ieguldīja būvniecībā nopelnītos līdzekļus, uzceļot divstāvu dzīvojamo ēku, ierīkoja lielu augļudārzu un pat parku, kurš skaistumā pārspēja vienas otras Cēsu apriņķa baltvāciešu muižas parku.
Šādā ievērojamā dzimtā augusi un izglītojusies, arī Karolīna Meņģele kļuva par rosīgu un sabiedriski aktīvu sievieti. Ieguvusi ļoti labu pamatizglītību Cēsu pilsētas vācu meiteņu skolā, kurā mācījās arī apkaimes turīgāko latviešu meitas, Karolīna iestājās Ponemūnes mājturības un lauksaimniecības skolā Kauņas guberņā. Latvijā tolaik tāda profila meiteņu skolas nebija. Ponemūnes skolas audzēknes, pārsvarā 19. gadsimta Baltijas lauku vidusslāņa atvases, saņēma smalku audzināšanu un vispusīgu izglītību. Ieguvusi skolotājas tiesības, Karolīna Meņģele dažus gadus strādāja Krievijā par bonni (tā tolaik dēvēja mājskolotājas), audzinot un mācot muižnieku un turīgu ierēdņu bērnus. Kad jaunlatviešu un tautiskās atmodas darbinieku darbības rezultātā Latvijā sievietēm beidzot atļāva strādāt pedagoģijā, viņa atgriezās no Krievijas un iestājās darbā Cesvaines skolā.
Iepazīšanās, precības ar Andreju Jankavu
Karolīnas tēvabrālis būvmeistars Jānis Meņģelis 19. gadsimta 70. gadu vidū pārbūvēja Vietalvas baznīcu, izglābjot ēku no sabrukšanas. Tajā laikā viņš tuvāk iepazinās ar vietējiem nacionālās atmodas darbiniekiem, arī ar savu nākamo radinieku Andreju Jankavu (1847.—1942.), kurš tolaik bija Vietalvas pagasta skrīveris un Vietalvas Labdarības biedrības (turpmāk — VLB) teātra trupas vadītājs. 1880. gadā, kad baltvācu muižnieki un garīdznieki dažādos veidos vērsās pret latviešu nacionālās atmodas vadoņiem, Andrejs Jankavs bija nelikumīgi apcietināts un ieslodzīts Cēsu bruģutiesas cietumā. Tad par pazīstamā vietalvieša apcietināšanu uzzināja ietekmīgais Jānis Meņģelis un pateica to savam paziņam Cēsu apriņķa tiesas priekšsēdētājam Aleksandram fon der Pālenam, kura brālis Vilhelms bija Vietalvas muižnieks un VLB labvēlis. A. Jankavu atbrīvoja no apcietinājuma, taču drīz reakcionāro baltvāciešu intrigu rezultātā viņš zaudēja pagasta skrīvera amatu, tāpēc pārcēlās uz Rīgu un strādāja “Baltijas Vēstneša” redakcijā.
Tomēr liktenis atkal saveda kopā Andreju Jankavu un Cēsu puses Meņģeļus. 1882. — 1883. gadā Latvijā darbojās senatora Manesīna revīzija, kurai cara valdība bija piešķīrusi ārkārtējas pilnvaras Baltijas guberņās, lai izmeklētu tūkstošiem latviešu un igauņu zemnieku sūdzības par baltvācu muižnieku patvaļu un izpētītu, kādas reformas jāveic Baltijā. Senators Manesīns par revīzijas latviešu valodas tulku pieņēma advokātu Andreju Stērsti, kurš bija labi pazīstams ar vietalviešiem un ar VLB stipendiju studējis tieslietas Pēterburgā. Lai spētu pārtulkot daudzos tūkstošus iesniegumu, A. Stērste sev par palīgu uz Cēsīm uzaicināja pieredzējušo lietvedi A. Jankavu.
Ilgāku laiku strādājot Cēsīs un bieži tiekoties ar Meņģeļu dzimtas pārstāvjiem, vietalvietis iepazinās arī ar skaisto un eleganto Karolīnu, un ar laiku abu starpā uzplauka mīlestība. Kā liecina laikabiedru atmiņas, Andrejs Jankavs jaunībā bijis liels brunču mednieks, un dažām Vietalvas jaunietēm no viņa piedzimušas meitas, par kurām vieglprātīgais inteliģents gan neuzņēmies atbildību. Tomēr zvērinātajam vecpuisim Andrejam, Vietalvas “Skriņu” saimnieku Mārtiņa un Mades Jankavu vecākajam dēlam, 40 gadu vecumā bija jāpārņem no tēva saimniekošana, tātad arī jāgādā sieva un mantinieki. Inteliģentais Andrejs gribēja precēt sev līdzvērtīgu sievieti, tāpēc bildināja Karolīnu Meņģeli. Un viņa nolēma “nolikt savas vieglās dienas” un piekrita precībām, jo bija iemīlējusi iznesīgo vietalvieti. Līgavas vecāki jau bija miruši, bet Karolīnas brāļi atzina Andreju par labu precinieku. Taču vecie Jankavi nebija mierā ar vēl neredzēto dēla līgavu, jo smalki audzinātā skolotāja Karolīna taču nepratīšot kopt zemi un slaukt govis. Tomēr beigās Andreja vecāki piekrita dot svētību dēla precībām. Laulības notika 1889. gada jūlijā Cēsīs, Jāņa baznīcā, pēc tam pilsētā notika līgavas radu sarīkotas greznas kāzu svinības. Savukārt Andreja vecāki “Skriņos” sarīkoja panāksnieku svinīgu uzņemšanu saskaņā ar senām tradīcijām, un abu jaunlaulāto radi un draugi varēja tuvāk iepazīties un nosvinēt jaunās ģimenes izveidi.
(Turpmāk vēl.)
(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 15. aprīļa numurā.)
Vietalvas “Skriņu” saimniece
Andreja Jankava vecāku bažas par izsmalcinātās vedeklas spējām strādāt un saimniekot lauku sētā izrādījās nepamatotas. Jankavu ģimenes draudzene rakstniece Emīlija Prūsa par to sniedz spilgtu liecību: “Karolīna ieveda “Skriņos” savu kārtību: dēstīja lielu dārzu, pārveidoja laidaru, ierīkoja parku. Vietalvā tas bija kas nedzirdēts: zemnieku sētā pūrvietām liels [augļu un ogu] dārzs un vēl parks turklāt! Pāris gados zemnieku māja kļuvusi līdzīga muižai. (..) [Karolīna] kļuva priekšzīmīga saimniece: cēlās agri, apgūlās pēdējā. Kārtība bija laidarā, ratnīcā, pagrabā un šķūņos. Dzīvoklis spodrs kā svētdienā. Karolīna turēja kārtībā ne vien māju, bet arī tīrumus. Sēja notika kā labam saimniekam.” Strādādama par mājskolotāju Krievijā, Karolīna bija redzējusi dažādus bagāto un inteliģento krievu namus un centās jaunajā “Skriņu” mājā “atdarināt kaut mazu daļiņu greznības: savāca gaumīgus ofortus un gleznas, glīti ierāmēja un piekāra zālē, kuru viens viesis bija nosaucis par madame Karolīnas salonu. Tumši sarkanās tapetes un plīša mēbeles tādā pašā krāsā deva šai telpai īpašu noskaņu. Gaumīgi sakārtoti ziedi vāzēs liecināja par Karolīnas prasmi no trūcīga materiāla iztaisīt skaistu stūrīti.” (Citāti no
E. Prūsa romāna “Gaismu sauca, gaisma ausa…”, Rīga: Atēna, 2000-165., 198. lpp.)
Karolīna arī aktīvi darbojās Vietalvas sabiedriskajā dzīvē, bija Labdarības biedrības dāmu komitejas locekle un publicējās latviešu laikrakstos par izglītības, sieviešu dzīves un tiesību tēmām. Neatkarīgās Latvijas valdība viņas devumu sabiedrības labā novērtēja, apbalvojot ar Atzinības krustu.
Karolīna Jankava dāvāja Andre-jam cerētos mantiniekus: no 1890. līdz 1895. gadam piedzima trīs dēli — Haralds, Pēteris Pāvuls un Visvaldis. Vidējais dēls nomira pāragri vēl jaunībā — bēgļu gaitās Krievijā Pirmā pasaules kara laikā, bet Haralds un Visvaldis, ieguvuši lielisku izglītību, neatkarīgās Latvijas laikā strādāja labās vietās. Haralds 30. gadu otrajā pusē bija Latvijas dzelzceļa Mašīnu un materiālu direkcijas inženieris, viņš arī daudz rakstīja par sportu un slēpošanu Latvijas presē.
Visvaldis darbojās žurnālistikā, literatūrā un ārpolitikā. 30. gadu sākumā Visvaldis bija LETAs redaktors, bet vēlāk pārgāja darbā LR Ārlietu ministrijā un strādāja par Preses nodaļas I šķiras sekretāru. Par varonību Brīvības cīņās viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
Jankavu ģimenes bojāeja
Otrais pasaules karš, padomju okupācija un komunistu represijas iznīcināja vai izpostīja daudzas latviešu ģimenes. Jankavu ģimene saņēma liktenīgu triecienu — divu gadu laikā aizgāja bojā visi četri Jankavi (neskaitot Haralda sievu aktrisi Liju Gailīti un viņu bērnus, kuri pēc Otrā pasaules kara emigrēja uz Austrāliju). Pirmā aizgāja Karolīna — neizturēja dzīves smagumu un dzirdētās runas un pašas ļaunās priekšnojautas par padomju okupantu represijām jau 1940. gada vasarā. 9. septembrī Karolīna iedzēra indi, un pēc piecām bezsamaņas dienām, 14. septembrī, nomira. Kā raksta Emīlija Prūsa, “vietalvieši pavadīja Karolīnu Jankavu ar lielu godu. Dziedāja koris. Senais Vietalvas karogs trīs reizes noliecās pār tautas atmodas laikmeta darbinieces kapu”.
Karolīnas ļaunās priekšnojautas piepildījās — 1940. gada 27. septembrī čeka arestēja Haraldu Jankavu, apsūdzot par pretpadomju aģitāciju. Pēdējās arhīvu ziņas par Karolīnas un Andreja vecāko dēlu liecina, ka NKVD Sevišķā apspriede 1942. gada 11. februārī Haraldu notiesāja uz 10 gadiem cietumā, un vairāk nekādu ziņu par viņu nav, bet tāpat ir skaidrs, ka Haralds gāja bojā komunistu gulagā.
Visvaldis Jankavs Baigajā gadā strādāja par tulku Zemkopības tautas komisariātā un darbojās nacionālās pretestības kustībā, kura izplatīja proklamācijas, kurās informēja tautu par komunistiskā režīma būtību, aicinot sabotēt padomju iestāžu darbību un izvairīties no komunistiskajām represijām. Čekisti Visvaldi arestēja 1941. gada 28. martā, un nākamās — un tās ir arī pēdējās — ziņas par viņu ir tādas, ka 1942. gada 22. aprīlī Visvaldis Jankavs Astrahaņas cietumā Krievijas dienvidos ir notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījuma soda nometnēs. Abu brāļu precīzi nāves dati un kapavietas nav zināmas.
Andrejs Jankavs, traģisko zaudējumu un dzīves rūgtuma mākts, arī vairs ilgi nedzīvoja. Kaut vācu laikā atjaunotās Vietalvas labdarības biedrības pasākumus viņš apmeklēja un sirmgalvja prāta gaišums un gara možums nebija zudis, tomēr “Skriņu” tukšums un klusums viņu pārāk nomāca. 1942. gada 23. martā baltais “Skriņu” tēvs aizgāja mūžībā.
2003. gadā Lāčplēša dienā Vietalvas sabiedrība ar labdaru atbalstu uzlika melnā marmora kapu plāksnes Andrejam un Karolīnai Jankaviem viņu atdusas vietās Vietalvas kapos, līdzīgu plāksni arī Haraldam un Visvaldim. Vietalvas “Skriņu” Jankavi ir palikuši gaišā piemiņā Vietalvas apkaimes cilvēkos un Latvijas vēstures publikācijās.
