Nesen, kārtojot plauktu, pāršķirstīju bukletus, kuri bija izdoti pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tajos solīti visādi labumi, ir liels pozitīvisms — kā pirms kāzām vai Saeimas vēlēšanām, kad par ēnas pusēm parasti nedomā un nerunā.
Toreiz, pirms iestāšanās, bija karogu drudzis — tos pastiprināti gan šuva, gan pirka.
Pagājuši septiņi gadi, kopš esam šajā savienībā, un daudzi jau grib šķirties. Antiglobālisti, protestējot pret šo savienību, Neatkarības atjaunošanas dienā pat sarīkoja akciju, publiski saplēšot zvaigžņoto karogu.
Sagaidot kārtējo Eiropas dienu, būtu iederīgs buklets gan ar ieguvumu, gan zaudējumu uzskaitījumu. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu pēdējo gadu vēsturi.
Pirmais ieguvums, kas nāk prātā, ir ceļošanas, dzīves un darba vietas izvēles brīvība. Labi? Protams, cilvēkiem. Bet slikti valstij. Izaudzinām, sagatavojam un atdodam darbaspēku citiem. Kādreiz neviens neparedzēja, ka uz Eiropu aizbrauks tūkstošiem cilvēku, kas arī ir lielākais zaudējums. Jo divdesmit un vairāk gadu vajadzīgs, lai izaudzinātu un sagatavotu labus speciālistus. Un tas maksā ļoti daudz gan valstij, gan vecākiem.
Par Eiropas naudu remontējam skolas, bērnudārzus un citas ēkas, sakārtojam infrastruktūru, bet kas to visu izmantos, ja cilvēku kļūst arvien mazāk? Piemēram, Aizkraukles reģionā šogad nomiris 191 cilvēks, bet piedzimuši 83 — visu laiku bilance ir negatīva. Šogad laulājušies tikai 18 pāru.
Bukletos kādreiz nerakstīja, ka zaudēsim cukura rūpnīcas un Latvijai draudēs lieli sodi par dažādu regulu nepildīšanu, ka līdz ar robežu atvēršanu un cilvēku ceļošanu palielināsies starptautiskā noziedzība. Ārzemēs mazāk izplatās tur ieceļojušo labo Latvijas speciālistu slava, bet vairāk runā par krāpniekiem un noziedzniekiem.
Ārlietu ministrija un Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā šopavasar vispārizglītojošajām skolām dāvināja Eiropas Savienības karogus, lai uzsvērtu, ka arī Latvija ir lielās savienības dalībvalsts, un aicināja karogus izkārt ne tikai 9. maijā, bet arī īstenojot dažādus projektus. Zvaigžņotie karogi plīvos, bet vai būs patiess prieks un lepnums par Latviju Eiropā? Viena daļa Latvijas, mūsu cilvēki, tur ir un paliks. Ko mēs īsti svinēsim un atcerēsimies Eiropas dienā — Latvijas ieguvumus vai zaudējumus?
