Alma Lepina— Lāce Latvijā ir vienīgā diplomētā daiļslidošanas trenere. Viņa bērnus trenē Rīgā un jau trešo gadu brauc strādāt arī uz Aizkraukli.
Alma Lepina— Lāce Latvijā ir vienīgā diplomētā daiļslidošanas trenere. Viņa bērnus trenē Rīgā un jau trešo gadu brauc strādāt arī uz Aizkraukli. Audzēkņu nav daudz, taču viņi, īpaši zēni, veiksmīgi piedalās sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs.
Desmitkārtēja Latvijas čempione
— Pastāstiet par savām sportistes gaitām!
— Kad vēl bija Padomju Savienība, tās izlases sastāvā kļuvu par divkārtēju PSRS junioru čempioni daiļslidošanā. Tas bija 1988. un 1989. gadā. Daudzi noteikti atceras, ka slidoju viena, nevis pāru programmā. Nu esmu precējusies, mans uzvārds ir Lāce, taču vīrs neiebilst, ka visiem saku savu meitas uzvārdu, jo sportistu aprindās ir svarīga atpazīstamība. Esmu arī desmitkārtēja Latvijas čempione.
Kad Latvija atguva neatkarību, dažus gadus vēl biju valsts pieaugušo izlasē. Tie, ar kuriem kopā trenējos iepriekš, nu aizstāvēja katrs savas valsts godu. Tobrīd mums vēl bija diezgan stipra komanda. Labs slidotājs bija Šļahovs, Kostins, kurš nu trenē sportistus Amerikā. 1992. gadā piedalījos arī olimpiskajās spēlēs. Taču pēc dažiem gadiem sportisti viens pēc otra no komandas aizgāja. Es slidošanu pametu pēdējā.
Trūkst kompetentu treneru
— Vai līdz ar to daiļslidošana Latvijā panīka?
— Tā var teikt. Sportisti kaut kā ķepurojās, taču tādu sasniegumu kā man vairs nevienam nav bijis. Protams, Latvijā ir sportisti, kuri trenējas daiļslidošanā, taču Eiropas un pasaules čempionātos viņi ir rezultātu saraksta beigās.
— Bet tas taču ir tik skaists sportaveids! Arī ledushaļļu Latvijā netrūkst. Varbūt tā ir treneru problēma?
— Interese par daiļslidošanu ir, darbojas vairāki klubi, un ir arī daudz treneru, taču viņiem pietrūkst kompetences. Viņi paši savās sportistu gaitās nav sasnieguši pārāk augstu līmeni un līdz ar to arī audzēkņus nevar sagatavot tā, lai viņi varētu cīnīties par medaļām. Tas, kurš pats nekad nav lēcis trīskāršos lēcienus, nespēs to iemācīt citiem.
Diemžēl labu treneru ir ļoti maz, un arī pieaugušo sportistu līmenis zems. To gan nevar teikt par bērniem. Vecuma grupā līdz 12 gadiem mēs vēl varam pacīnīties, bet, tiklīdz bērni sasniedz šo vecumu, progress apstājas.
Klubs Rīgā, darbs Aizkrauklē
— Ar ko nodarbojaties pašlaik?
— Trenēju bērnus Rīgā un Aizkrauklē. Treniņi Rīgā notiek trīs reizes nedēļā, uz Aizkraukli braucu divas reizes nedēļā, tomēr par treniņbāzi uzskatu Aizkraukles ledushalli. Dodoties šurp, ņemu līdzi audzēkņus arī no Rīgas.
Iemesli, kāpēc strādāju Aizkrauklē, ir vairāki. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka mani uzaicināja cilvēki, kuri gribēja, lai Aizkrauklē varētu apgūt daiļslidošanu. Te ir arī lētāka ledus īre un atšķirībā no Rīgas lielākas iespējas izvēlēties laiku treniņiem. Rīgā ledushalles ir ļoti noslogotas.
Lai arī strādāju Aizkrauklē, pārstāvu sporta studiju “Plus” Rīgā. Arī tie bērni, kuri trenējas Aizkrauklē, sacensībās pārstāv šo klubu, taču visi tāpat zina, ka viņi ir aizkrauklieši.
Veicas ar zēniem
— Savus audzēkņus gatavojat sacensībām vai viņi slido tikai prieka pēc?
— Tas atkarīgs no bērna un viņa vecāku vēlmēm. Ar tiem bērniem, kuri vēlas startēt sacensībās, strādājam daudz vairāk. Reizēm vajadzīga liela piespiešanās, lai kaut ko paveiktu. Pusaudžu vecumā bērnu vēlmes ir ļoti mainīgas, tāpēc svarīgi saglabāt viņu interesi, motivēt trenēties. Gadījies, ka bērni pārtrauc treniņus, bet paiet gads, un viņi pārmet vecākiem, kāpēc nav spieduši turpināt trenēties. Viņi grib atgriezties, bet daiļslidošanā tas ir sarežģīti.
Viss atkarīgs arī no tā, kad bērns sāk trenēties. Ja to nolemj desmit gadu vecumā un iepriekš nekas nav darīts, gatavoties sacensībām nav jēgas, un tas ir arī bīstami bērna veselībai. Vislabāk sākt trenēties no četru gadu vecuma, jo bērni mūsdienās attīstās ļoti ātri.
Pašlaik man ir seši audzēkņi. Daiļslidotāju pārus neveidoju, strādāju ar katru individuāli, jo pati nekad neesmu slidojusi pārī, tikai individuālo programmu. Neņemos darīt to, ko neprotu. Spējīgākie audzēkņi, kuri piedalās arī Latvijas čempionātā, ir Mārcis Klibiķis no Aizkraukles un Ņikita Žoludzevs no Rīgas. Mārcis startē divus gadus, Ņikita — četrus. Man veicas ar zēniem, no meitenēm nevienas īpaši spējīgas audzēknes pagaidām nav, un viņām Latvijas čempionātā ir arī daudz lielāka konkurence.
Vienīgais diploms
— Teicāt, ka Latvijā esat vienīgā diplomētā daiļslidošanas trenere.
— Beidzu Sporta pedagoģijas akadēmiju un saņēmu diplomu kā daiļslidošanas trenere. Latvijā tiešām nevienam tāda dokumenta pagaidām nav. Taču zināšanas nepārtraukti jāpapildina. Biju Sanktpēterburgā, vēroju, kā slido Krievijas sportisti, kuri ir vieni no labākajiem pasaulē. Drīzumā brauksim uz Maskavu. Varbūt varēsim nodibināt kontaktus ar sportistiem, ar kuriem kopā kādreiz slidoju. Ja gribam uzlabot mūsu sportistu sagatavotību, jāmācās no profesionāļiem, un augstāks līmenis mums ir ļoti vajadzīgs. Īpaši zēniem. Latvijas čempionātā bērniem un jauniešiem visās vecuma grupās piedalās tikai kādi pieci, seši zēni.
Vasarā rīko nometni
— Zēni izvēlas vīrišķīgākus sportaveidus?
— Daudzi, kuri iemācās slidot, aiziet spēlēt hokeju. Daiļslidošana Latvijā šobrīd tiešām nav cieņā. Manā praksē bijuši gadījumi, kad zēnu skolā apsmej, jo uzskata, ka daiļslidošana ir meiteņu sportaveids. Bet patiesībā daiļslidošana ir daudz smagāka par hokeju. Ne tikai jāmāk nostāvēt uz slidām, jābūt arī labai kustību koordinācijai, stabilam vestibulārajam aparātam, jāapgūst akrobātikas elementi. Mierinu bērnus — pasakiet hokejistiem, lai viņi uz vietas veic kaut vienu apgriezienu, kur nu vēl četrus! Lai pamēģina uztaisīt tā saukto “pistolīti”. Lai to paveiktu, jābūt fiziski spēcīgam un izturīgam.
Pirms dodamies uz ledus, arī mēs fiziski trenējamies. Vasarā organizējam nometni. Parasti Cēsu rajona Zaubē, Līčupes sportabāzē. To apsaimnieko Sporta pedagoģijas akadēmija, man tur dzīvo un strādā vīra vecāki, līdz ar to ir vieglāk kaut ko noorganizēt. Tad varu ņemt līdzi arī meitiņu, jo kopā ar vecvecākiem viņa jūtas kā mājās.
Darbs ārzemēs nav pašmērķis
— Nesen kopā ar audzēkņiem bijāt Austrijā. Vai piedalījāties kādās sacensībās?
— Eiropā jauniešu turnīrs notiek četros etapos — Austrijā, Itālijā, Čehijā un Ungārijā. Mēs parasti izvēlamies Austriju. Ar slidotājiem no Rīgas esmu tur bijusi vairākkārt, bet Mārcis Klibiķis no Aizkraukles turp devās pirmo reizi. Šogad sacensībās bija lielākais dalībnieku skaits pēdējos trijos gados. Varu palepoties: Mārcis savā grupā bija trešais, Ņikita Žoludzevs — astotais.
— Vairāki bijušie slidotāji un treneri tagad strādā ārzemēs. Varbūt arī jūs aicināja?
— Tas nekad nav bijis mans mērķis. Kad aizgāju no sporta, apprecējos, un mana ģimene bija šeit — Latvijā. Kur es skriešu?
Treneri atrod vecāki
— Vai jūsu dzīvē tas, ka strādājat par treneri, ir likumsakarība?
— Diezin vai. Pēc savas sportistes karjeras beigām pusgadu vēl strādāju par treneri, taču man nepatika intrigas, kas valda sportā, arī citas lietas. Trīs gadus strādāju firmā “Narvesen Baltija” par veikala menedžeri. Taču pienāca brīdis, kad gribēju mainīt darbu, un tad vienā jaukā dienā mani atrada bērnu vecāki, kuri gribēja, lai trenēju viņu atvases daiļslidošanā. Tā es atgriezos.
— Drīz sāksies pasaules čempionāts daiļslidošanā. Vai vērosiet to televīzijā?
— Noteikti skatīšos. Tā ir nostalģija pēc aizgājušajiem laikiem, pēc šī skaistā sportaveida. Man ir arī interesanti vērot, kā pilnveidojas slidotāji. Taču aizgūt kaut ko jaunu tehnikas ziņā tur nevar. Cilvēka spējas ir ierobežotas, un gandrīz viss, ko sportists uz ledus spēj paveikt, manuprāt, ir sasniegts.
— Vai Latviju varētu pārstāvēt kāds sportists, kurš spētu Eiropas un pasaules līmenī cīnīties par medaļām?
— Mūsu klubā ir viena meitene Marta Lapinska, kura trenējas Sanktpēterburgā. Varbūt viņa nākotnē varētu kļūt par labu daiļslidotāju. Viss gan atkarīgs no tā, vai viņas interese par šo sportaveidu būs noturīga un vai vēlmi trenēties nemazinās neveiksmes, kuras sportā bieži gadās.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Alma Lepina—Lāce.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1974. gada 8. jūnijs, Rīga.
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: daiļslidošanas trenere.
ĢIMENE: precējusies, gadu un 7 mēnešus veca meitiņa Anete.
VAĻASPRIEKS: ja ir laiks un iespējas — kalnu slēpošana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
