Viņa ar pateicību skatās uz savu dzīvi. Ir mierā ar sevi un apkārt notiekošo, ko pati radījusi un sakārtojusi. Tāda pārliecība mani pārņēma pēc sarunas ar šķietami kautrīgo, trauslo un drosmīgo Svetlanu Drezovu.
Viņa ar pateicību skatās uz savu dzīvi. Ir mierā ar sevi un apkārt notiekošo, ko pati radījusi un sakārtojusi. Tāda pārliecība mani pārņēma pēc sarunas ar šķietami kautrīgo, trauslo un drosmīgo Svetlanu Drezovu.
Jābūt dabā
— Esat īsta kurmeniete?
— Nē, esmu bijusī rīdziniece. Skolas gadus pavadīju Rīgā, bet vasaras — pie vecmammas Kurmenē. Man bija 18 gadu, kad pavisam pārcēlos uz laukiem. Dzīvoju vecāsmātes mājās kalnā, pie Lietuvas robežas. Tur ir tik klusi un skaisti, lejā ir upe. Nekad neesmu jūsmojusi par pilsētu, neesmu burzmas cilvēks, bet neesmu arī vienpate. Māte stāstīja: kad biju maziņa, ļoti raudāju, ka no laukiem vajadzēja braukt atpakaļ uz pilsētu.
Vecāmāte man mācīja sveicināt visus cilvēkus. Pieradu. Toreiz, meitēns būdama, biju sarūgtināta, ka Rīgā neviens sveicienu neatņēma. Tik daudz cilvēku, bet, ja man kaut kas notiktu, vai kāds palīdzētu?
— Kas laukos ir savādāk?
— Abi ar vīru mēģinājām dzīvot pilsētā, veselu gadu “nolauzām”. Nepatika. Esmu sapratusi, ka cilvēkam jābūt dabā. Vai pilsētā ir labāka dzīve nekā laukos? Pilsētā it kā ir lielākas iespējas, bet neteikšu, ka Kurmenē mēs dzīvojam slikti. Nav jau arī ļoti labi. Ir bijis pat ļoti grūti, īpaši, kad sākām saimniekot. Rīgā bijām it kā katrs par sevi, bet tagad vairāk laika pavadām kopā, jo strādājam līdzās. Ja kāds mani nesaprot, iespējams, es nesaprastu viņu.
— Vai ar vīru iepazināties Kurmenē?
— Jā, un nekad nebūtu domājusi, ka apprecēšu bitenieku, man ir bail no bitēm. Dzīve visu sakārto. Iepazīšanās bija kurioza. Es pazinu viņa māsu un brāli, bet nezināju, ka vēl ir arī viņš. Viņš gluži tāpat — zināja, ka ir kalnā māja, bet vai tur kāds dzīvo? Iepazināmies Jāņos. Viņš mani bija saucis vārdā, es nedzirdēju, tad teica — nu, Gaisma! Un es biju pārsteigta, jo mani tik tiešām par Gaismu arī sauca. Iesauka radās skolas laikā, klasesbiedri krievu vārdu Sveta pārtulkoja latviski. Bet viņš pats to bija izdomājis, tas arī piesaistīja manu uzmanību. Savukārt vīram vārds ir Ivars, bet citi viņu dēvēja par Ivi. Kādu laiku arī es.
Dzīve sākas ar auto
— Un kā dzīve iegrozījās Kurmenē?
— Sāku strādāt Kurmenes veikalā par pārdevēju, radiniece pierunāja iet autovadītāju kursos. Vispār man dzīve sākās tad, kad ieguvu apliecību. Viss kaut kā “atvērās”, dzīves temps kļuva straujāks. Uzreiz arī bija piedāvājums strādāt par lauku konsultanti Kurmenē. Un nu nepārtraukti esmu apritē, kustībā. Smejos, ka esmu kā divi cilvēki vienā — gan autovadītāja, gan darbiniece. Tas ir labi.
Ir pagājuši trīs gadi, varu teikt, ka konsultantes darbs saskan ar manu būtību. Man interesē viss, kas ar šo darbu saistīts. Pēc pieredzes zinu: ja cilvēks ir iesācis kaut ko darīt, viņš ir “jākustina”. Arī zeme ir “jākustina”. Kurmenē maz cilvēku nodarbojas ar lauksaimniecību, brīvā zeme aizaug, žēl. Vienkāršs piemērs: govis, ganoties pie mājas, izložņājušas pazares, un izveidojās parks. “Kustināt” var arī tādā veidā, un uzreiz redzamas izmaiņas.
Tipina kā balerīna
— Jums ir arī sava saimniecība?
— Jā, jau četrus gadus audzējam Šarolē šķirnes gaļas lopus. Sākums bija visgrūtākais un arī visjautrākais. Vispirms mēs iegādājāmies bulli, tikai pēc gada — gotiņas. Bullis nebija radis būt viens. Ļoti maz zinājām par elektriskajiem ganiem un bulli sējām ķēdē. Likām mietu, cik garu varējām, bet viņš kā gāja, tā aizgāja pa kalniem un pa lejām. Vienu vasaru vīrs visu mežu izskraidīja, kamēr sadzina rokā. Tad viņš sāka sapīt bullim kājas, tas bija smieklīgi — 500— 600 kilogramu smags dzīvnieks, bet tipina kā balerīna. Protams, kad nopirkām gotiņas, bija daudz mierīgāks. Sākumā bija piecas šķirnes gotiņas, pašlaik ir jau 26 lopi. Un no buļļiem es nebaidos!
— Kāpēc izvēlējāties lauksaimniecību?
— Esam izmēģinājuši daudz ko. Sākumā audzējām dārzeņus, vēlāk turējām sivēnmātes. Bet sapratām, ka ir vajadzīgs it kā vieglāks un ne tik laikietilpīgs darbs. Kādā avīzē izlasījām, ka kaimiņu pagasta saimniecībā audzē gaļas lopus. Vienā vakarā aizbraucām tikai painteresēties, bet ļāvām pierunāt un paši sākām to darīt.
— Bet tas taču arī ir smags darbs!
— Ziemā ir vieglāk, nav jāpļauj siens, bet vasarā ir jānovieto tikai elektriskais gans. Nav grūti, mums patīk. Katru gotiņu pazīstu pēc rakstura un izskata. Darbs dod gandarījumu, un ir tā, ka strādā tas, kurš ir mājās. Pārsvarā vairāk dara Ivars. Protams, traukus mazgāju es un negaidīšu, kad vīrs desmitos atbrauks un ies pie govīm. Ar prieku palīdz arī bērni — Laura un Edgars, īpaši, kad piedzimst teļi. Tad abi ir uz lauka, un fotoaparāti “ir pilni” ar teļu uzņēmumiem. Ja arī uznāk pesimisms, jādzīvo vien tālāk. Viss ir atkarīgs no pašiem.
Ja pliks, tad nezags
— Teicāt, ka dzīvojat pie pašas robežas. Kā sadzīvojat ar lietuviešiem?
— Dzīve rit tāpat kā visiem citiem, nekā savādāka te nav. Mums ir rotveilera kucīte, un pēc kucēniem brauc no visas Latvijas. Pircēji ir pārsteigti, ka robeža ar Lietuvu nav pa sauszemi, bet gan pa upi. Daudzi fotografējas pie ģerboņiem un robežstabiem. Mums tā ir ikdiena. Pāri nepeldam, bet lietuviešu zēni dažkārt gan. Reiz vīrs zvana un saka, ka lietuvieši striptīzu rādot, pliki skrienot pa ceļu. Es neizpratnē — ja pliki, tad nav jābaidās, ka kaut ko nozags.
— Dažreiz tomēr zog?
— Zog. Labi, ka ir suns, no tāda sarga viņi baidās. Daži lietuvieši zina pat suņa vārdu. Kā suns ārā, dzirdu — sauc: “”Vella, Vella!”” Zina vārdu, bet nav pamanījuši, ka Vella ir miermīlīga, tas labi. Reiz Vella pārpeldēja pāri upei. Meitai bija trīs gadi, un viņa sauca: “Tēti, tur mērkaķis kokā!” Lietuvietis tiešām aiz bailēm bija uzskrējis kokā glābiņu meklēt.
Patīk eksperimentēt
— Jums ir kāds vaļasprieks?
— Agrāk bija daudz vaļasprieku, bet tagad nav laika, visu brīvo laiku aizņem lopu audzēšana. Bet ir nodarbe, kas man ļoti patīk — braukt ar laivu pa Mēmeli. Tā ir atslodze no ikdienas. Šovasar biju iesaistījusies gidu apmācības projektā un divas dienas laivoju. Upe vietām ir šaura kā strauts, bet vienīgie pamanījāmies apgāzties.
— Esat “dabas bērns”?
— Man patīk būt ārā. Stādīt puķes vai darboties sakņudārzā. Es ļoti daudz eksperimentēju. Piemēram, iesēju savādākas sēklas. Arī, ja gatavoju ēdienu, cenšos izdomāt kaut ko jaunu. Mājinieki vēl nav sūdzējušies, ka negaršo. Kā īpašu pārsteigumu šoziem savējiem biju sagādājusi Ziemassvētku dāvanas — kalendārus ar viņu fotogrāfijām. Man tas sagādā lielu prieku, jo nevaru iedomāties, ka dāvinu, piemēram, sveci.
— Ar ko eksperimentēsiet nākotnē?
— Ir jāuzbūvē jauna māja. Tas ir sapnis, kurš obligāti jāpiepilda. Vecmammai ir jau 92 gadi, es priecātos, ja viņa to varētu piedzīvot.
***
vizītkarte.
Vārds, uzvārds: Svetlana Drezova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1975. gada 26. oktobris, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: lauku konsultante Kurmenes pagastā.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Ivars, dēls Edgars un meita Laura.
VAĻASPRIEKS: airēšana, fotografēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
***
citi par svetlanu drezovu
Sarmīte Ķīse, Kurmenes kluba vadītāja:
— Ja viņa ko dara, dara no sirds. Viena no viņas labākajām īpašībām ir pacietība. Tas tāpēc, ka viņa spēj iejusties otra situācijā, jo pati nodarbojas ar lauksaimniecību. Svetlana skaidro gan tā, gan šitā, kamēr cilvēks saprot. Un, ja nu tiešām nesaprot, Svetlana izpilda anketas viņa vietā.
Regīna Ināra Grīnblate, Aizkraukles lauku konsultāciju biroja vadītāja:
— Par Svetlanu varu teikt tikai labu un vērtēju viņu ļoti augstu. Viņai ir izteikta pienākuma izjūta. Viņa sevi nekad “nepaaugstina” un ir ļoti toleranta pret citiem. Svetlana par lietām interesējas padziļināti, nevis kā patērētāja, bet kā eksperte. Viņai ir plašs redzesloks.
