Vairumam mūsdienu racionālo cilvēku trūkst ticības augstākiem spēkiem, jo mūsu priekšstatus un viedokli par pasauli veido pārbaudāmi fakti. Taču starp skeptiķiem un reālistiem ir tādi, kas tic. Tic Dievam, brīnumam vai krītošai zvaigznei. Tieši ticība ir gaisma, kas izgaismo izvēlēto ceļu. Tas ir svarīgākais instruments dziednieka un ekstrasensa rokās, kas ļauj veikt patiesus brīnumus.
Ventspilnieks Alberts Kokins ir biedrības “Dabas enerģētikas pētīšana” priekšsēdētājs, sertificēts dziednieks un ekstrasenss. Viņu pazīst kā Latvijā, tā aiz mūsu valsts robežām. Apņemšanās palīdzēt cilvēkiem kļuvusi par dzīves aicinājumu. Ik diena ir jauna atklāsme, kas pilnveido zināšanas, nepieciešama liela apņēmība un garīgais spēks, lai nenogurstoši cīnītos ar ļaunumu.
Dziedniecība ar dabas enerģētiku ir sarežģīta un ne visiem saprotama joma, taču Alberts Kokins ir pārliecināts, ka viņa sūtība ir palīdzēt dabai un cilvēkiem.
Problēmas sakne slēpjas pagātnē
— Kas jūs pamudināja pievērsties garīgās pasaules izzināšanai?
— Viss sākās 1989. gadā. Tas bija laiks, kad Latvijā kļuva populāri dziednieku un ekstrasensu publiskie seansi. Vienā no tādiem piedalījos arī pats. Tas bija Ventspils rajona Piltenes pagasta skolas telpās. Seansa uzdevums bija pievērst uzmanību sev, ko spējam saredzēt ar aizvērtām acīm. Īsu mirkli man izdevās saskatīt dažādus gaismas starus. Tas mani tā aizrāva un ieinteresēja, ka starplaikā aprunājos ar dziednieku Jāni Lielo. Es viņam vaicāju: “Kas notiek aiz tā horizonta, ko mēs neredzam?” Viņa atbilde manu interesi tikai kāpināja: ”Tas, draudziņ, mums nav jāzina.” Biju ieintriģēts, kā zinām — jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, kā var pārsūtīt enerģiju, ja nezinu, kas tur notiek. Pēc šī seansa sāku strādāt ar sevi un pētīt šo tēmu padziļināti. Tieši tajā laikā devos pensijā, tādēļ nekādu šķēršļu nebija. Šo daudzo gadu pieredze sniedz man atbildības izjūtu. Es zinu, ko daru, un man nav ne mazāko šaubu.
No dienas dienā strādāju sevis izzināšanā, darba procesā izmantoju svārstu kā saziņas līdzekli ar neredzamo domu pasauli. Cilvēkiem jāsaprot, ka dziedniecība un dabas enerģijas nav izklaide, tas ir smags darbs. Vai nu tu uzvarēsi, vai kāds pieveiks tevi. Ja cilvēkam ir slikti, tas nenozīmē, ka tikai viņā ir šis sliktums, to rada kāds no malas — cita persona. Es necīnos ar konkrēto cilvēku, bet ar viņa raidīto enerģētiku. Nelabvēlis izmanto tumsas strāvojumu, kas otram nodara ļaunu. Tā ir cīņa neredzamā pasaulē, nepieciešams spēks un apņēmība, lai to izturētu.
— Kā notiek ārstēšana?
— Katram cilvēkam no iepriekšējām dzīvēm līdzi nāk bagāža, kas var aktivizēties. Visbiežāk cilvēki pie manis vēršas, dažādu fizisku sāpju mocīti. Ar to, ka pacients norāda vietu, kur viņam sāp, ir par maz. Problēmas sakne jāmeklē pagātnē. Mēs nedzīvojam tikai šo dzīvi, mums tās ir bijušas vairākas. Ja pagātnē spēj sameklēt, kas ar konkrēto cilvēku noticis, un to mainīt, tad izmaiņas notiks arī šajā dzīvē. Enerģētiskās dziedniecības joma ir daudzpusīgi attīstījusies, ar domu spēku varu palīdzēt cilvēkam no attāluma, un viņš jutīs uzlabojumus. Tas neattiecas tikai uz fizisko veselību, tas skar jebkuru dzīves jomu. Cilvēki lūdz palīdzību attiecību jautājumos. Nesaskaroties fiziski, es domās ierodos pie viņiem. To nedaru es pats, esmu tikai starpnieks, kurš vada enerģiju.
Vēzis ir spriedums
— Par ko cilvēki sūdzas visvairāk?
— Esmu novērojis, ka daudzi tiecas katram sīkumam piekabināt birciņu “slimība — vēzis”. Lai gan tas ir tikai vārds, neviens neaizdomājas, ko tas patiesībā nozīmē. Vēzis ir radījums, kas dzīvo ūdenī. Ja to paņems rokā, tas ar spīlēm ieķersies pirkstā. Sauszemē vaļā neatlaidīsies, ieliekot roku ūdenī, tas atlaidīs un aizpeldēs. Ja kāds spētu slimībai mainīt nosaukumu, tad tā vairs nebūtu tik bīstama un sarežģīta. Nosaucot cilvēkam diagnozi — vēzis, viņš to pieņem un pārstāj cīnīties par savu veselību. Lai iznākums būtu pozitīvs, pacientu nepieciešams pārliecināt, ka viss būs labi. Domu pasaule un tās spēks var palīdzēt. Jāapzinās, ka nekas tāpat vien nerodas, organismā var būt negatīvais starojums, kuru nepieciešams izgaismot.
— Vai sabiedrības veselība pēdējos gados ir uzlabojusies?
— Diemžēl nē. Sabiedrība ir kļuvusi slimāka. Cilvēki kļuvuši nenovīdīgi, skaudībai un greizsirdībai nav robežu. Tie ir galvenie slimības cēloņi — sliktas domas nepaliek bez sekām. Savas nezināšanas dēļ cilvēki grimst vēl dziļākā tumsā. Atbildes meklē internetā, šeit atrod dažādus izpausmes veidus. Cilvēki sāk strādāt izmantojot adatas, sveces, dažādus rituālus instrumentus, kas labi sadarbojas ar tumsas valstību. Visļaunākais ienaidnieks cilvēkam ir otrs cilvēks. Mūsu attiecību pamats ir sens, un to labi ataino dzīvnieku pasaule. Nepieciešams pavērot, kā savā starpā izturas zālēdāji, kā gaļēdāji. Mums ir saikne ar pagātnes esamību, kad bijām saskarsmē ar kādu no šiem dzīvniekiem. Un šī dzīvnieka īpašības pāriet mūsu dvēselē.
— Dziedniecības, enerģētikas joma un darbības principi laika gaitā mainās?
— Personīgi savā praksē jūtu izmaiņas, taču nozare kopumā palikusi tāda pati. Mani amata brāļi darbojas tā, kā individuāli ir attīstījušies šajā jomā. Izmantojot vienu un to pašu darba metodi, cilvēks neattīstās. Es vienmēr cenšos sevi pilnveidot, manī tiek radītas idejas, kuras es izmantoju darba procesā. Lieti noder dažādu dzīvnieku enerģētika. Piemēram, delfīni cilvēkam izraisa prieku, kas noderēs negatīvā strāvojuma novēršanai.
Galvenais ir ticība
— Cilvēki jums uzticas?
— Reklāma man nav nepieciešama, klientu pietiek, arī slodze ir liela. Cilvēkam, kas vēršas pēc palīdzības, jātic tam, ko es daru. Ja ticības maniem spēkiem nav, tad neviens dziednieks vai ekstrasenss nespēs palīdzēt. Ja iekšējā pasaule turas pretī, tad nav iespējams palīdzēt.
— Tad jau visiem palīdzēt nav iespējams?
— Kurš meklē palīdzību, to arī saņem. Es nespēju palīdzēt tam, kurš pret mani izvērš pretdarbību. Strādāt es varu, taču tam nebūs rezultātu, jo daba man nepalīdzēs. Caur mani no dabas tiek sniegta palīdzība, ļaunam cilvēkam augstāki spēki šo palīdzību nesniegs.
— Kas ir jādara, lai pasargātu sevi un nenodarītu pāri citiem?
— Labi izturēties pret visiem un visu, kas ir dabā. Vai tie būtu dzīvnieki, augi vai pat celtnes. Aizejot rosīties uz dārzu, mēs nedrīkstam mest ļaunu skatu kaimiņu dobē. Patiesībā nevis cilvēks rada, bet caur viņu tiek radīts. Koki, mājas, viss, kas mums apkārt, ir veidojies no dabā esošās informācijas. Arī mūsdienu materiālās vērtības ir radījis cilvēks kāda vadībā. Mēs sēžam pie stūres, taču tiekam vadīti.
Cilvēkam ir jāmainās. Agri vai vēlu, bet tas notiks. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā, mēs sapratīsim un pieņemsim dabā radīto.
— Ja mums ir bijušas vairākas dzīves, tātad esam piedzīvojuši reinkarnāciju?
— Tieši tā. Katram ir iespējams noteikt, kas viņš bija iepriekšējā dzīvē. Maldīgs ir uzskats, ka esam pārdzimuši no dzīvniekiem. Cilvēka gara attīstības ceļš ir ļoti garš. Labs piemērs ir ģimene, kurā ir kāds mājdzīvnieks. Paraugoties tuvāk, var saskatīt, ka viens no ģimenes locekļiem noteikti līdzināsies savam mīlulim un arī apkārtējie pret četrkājaino draugu izturēsies tāpat kā pret viņa līdzinieku — saimnieku. Šai personai iepriekšējā dzīvē ir bijusi cieša saikne ar šīs pašas sugas pārstāvi. Cilvēka dvēsele šīs īpašības un pieredzi pārdzimstot ir saglabājusi.
— Kad ir brīdis, kad jāmeklē dziednieka, ekstrasensa palīdzība?
— Dabas enerģētika palīdz cilvēkam atrast pareizo ceļu, taču izvēli katrs izdara pats. Daudzi pie manis vēršas vien tad, kad visas citas durvis jau ir ciet. Pareizāk un efektīvāk būtu, ja palīdzība tiktu meklēta agrāk. Nevajag gaidīt līdz pēdējam brīdim. Ar nogurdinātu organismu un sagrautu emocionālitāti strādāt ir grūti. Lai cīnītos, nepieciešams iekšējs spēks.
Tajā pašā laikā sāpes un ciešanas mums ir vajadzīgas. Ar tām mēs zinām, ka esam dzīvi. Tas, ka es varu sāpes remdināt, ir cits stāsts.
— Vai Latvijā ir daudz jūsu amata brāļu?
— Ja godīgi, nezinu. Kādreiz pastāvēja Latviešu dziednieku savienība. Pēc kāda laika tās darbība tika apturēta, katrs dziednieks devās savās gaitās un atrada vietu, kur strādāt. Esmu pārliecināts, ka šie kolēģi nenodarbojas ar to pašu, ko daru es.
Nesen nodibināju biedrību dabas enerģētikas pētīšanai. Sākumā interesentu grupa bija liela, tad saruka. Taču tas ir tikai labi. Vairums cilvēku bija klausītāji, nevis dalībnieki. Tagad palikušie vien tie, kas mani saprot un iesaistās procesā. Šaubos, ka Latvijā ir vēl kāds, kurš šo tēmu pārzina tikpat labi kā es.
Ja sāp — esmu uz pareizā ceļa
— Palīdzot citiem, paša spēki nezūd?
— Esmu starpnieks starp augšu un apakšu. Strādājot ar cilvēkiem, bieži sāku šķaudīt. Šobrīd sāp labais celis, lai gan ir kļuvis mazliet vieglāk, īstais sāpju cēlonis vēl nav atrasts. Ir iemesls, kāpēc sāp tieši labais — labajā rokā tiek turēts svārstiņš, un visa enerģētika, kas tiek tīrīta, iet caur labo ķermeņa pusi. Šī ir tā situācija, kad sāpes ir vietā. Dvēselei pārdzīvojums ir nepieciešams. Tie, kas ir izjutuši sāpes, ir labestīgāki un līdzcietīgāki pret citu ciešanām.
Ja man sāp vai mani sit — esmu uz pareizā ceļa. Tā ir pilnveidošanās. Izciešot sāpes, izeju caur uguni un ūdeni. Sākumā vairāk strādāju ar rokām, pēdējā laikā izmantoju svārstiņu. Strādāt ar rokām ir grūtāk, taču šāds posms ir bijis, un nu domu pasaule ir pilnveidojusies.
— Palīdzība tiek sniegta, un cilvēkam uzreiz kļūst labāk?
— Programma tiek ievadīta, un tā strādā. Daba paveic visu darbu. Es atbildu par to, ko esmu izdarījis, un man jāzina, kā cilvēks jūtas pēc pāris stundām vai nākamajā dienā. Tagad viņam varbūt ir labi, ja nu vēlāk paliek slikti? Varbūt nepieciešams strādāt vairāku dienu garumā, lai noturētu cilvēku konkrētā līmenī. Vienmēr palūdzu, lai ar mani sazinās arī pēc seansa, taču ne visi tā dara. Vienai daļai pietiek ar pirmo palīdzības sniegšanu, citam nekas nemainās un viņš arī nepiezvana. Vienā reizē nav iespējams iztīrīt to, kas gadiem ilgi ir krājies. Apturēt procesu nenozīmē atrast problēmas sakni. Visas mūsu sāpes un vainas rodas no tā, ka mums ir negatīvais starojums. Negatīvais pie negatīvā pieķeras.
— Vai kristīgo konfesiju pārstāvjiem ir pretenzijas pret dziednieku un ekstrasensu darbību?
— Attieksme ir atkarīga no garīdznieka. Ko nespēju paveikt es, spēj mācītājs, ko nespēj viņš, to varu es. Nejaucos garīdznieku darbā un, lai gan neesmu saistīts ar baznīcu, esmu vienots ar garīgo pasauli. ◆
