Klintainietim Jānim Klušam 40 gadu jubileja. Viņš atcerējies ticējumu, ka šo jubileju cilvēki parasti skaļi nesvinot, tāpēc kopā ar ģimeni un draugiem dzimšanas dienu atzīmēs bez īpaša vēriena.
Klintainietim Jānim Klušam 40 gadu jubileja. Viņš atcerējies ticējumu, ka šo jubileju cilvēki parasti skaļi nesvinot, tāpēc kopā ar ģimeni un draugiem dzimšanas dienu atzīmēs bez īpaša vēriena.
Jānis Klušs ir pļaviņietis, bet par klintainieti kļuva pēc Pļaviņu vidusskolas beigšanas, sākot strādāt toreizējā kolhozā “Selga”.
Klintaine viņam iepatikusies jau vidusskolas gados, kad strādājis tur vasarās un no pieredzes bagātiem traktoristiem un laukstrādniekiem apguvis lauku darbu gudrības. Klintainē dzīvoja arī viņa mīlestība — skolasbiedrene Alita. Nu jau 21 gadu viņi ir kopā, un abu dēls Rolands mācās Rīgas Tehniskajā universitātē.
Dzīvesgudrība no krusttēva
Jubilārs atceras, ka īsto zemes kopēja būtību viņam tomēr atklājis krusttēvs — mātes brālis Francis, kurš dzīvojis netālu no vectēva mājām pie Varakļāniem.
— Tur es dzīvoju vasaras brīvlaikā, kad mācījos pamatskolā. Krusttēvs bija metinātājs. Mēs kopā arām zemi, pļāvām sienu, darījām visu gan sētā, gan tīrumā. Tur es iemācījos to, ka pavirši strādāt nedrīkst, jo zeme ir dāsna tikai pret tiem, kuri to gudri kopj, — saka Jānis.
Pusaudzim visā veicies, un viņš sapratis, ka ar neatlaidību un uzņēmību var pat paveikt nepaveicamo. Vajadzīga tikai ticība saviem spēkiem.
Vasarās gūtais rūdījums Jānim noderēja arī kādā grūtā dzīves brīdī. Kad puisis dienēja padomju armijā Igaunijā, viņa pulkam vajadzēja septiņus mēnešus piedalīties Černobiļas atomreaktora avārijas seku likvidēšanā. Jānim šis laiks palicis atmiņā uz mūžu, jo to, ko viņš tur piedzīvoja, nevar aizmirst. Par notikušo atgādina arī trešā invaliditātes grupa, kura viņam piešķirta.
Pirmais uz ārzemēm
Jaunības spēks Jānim Klušam palīdzēja “noturēties kājās” arī Atmodas laikā, kad pēc kopsaimniecības likvidācijas viņš zaudēja darbu. Lai nodrošinātu ģimeni, Jānis trīs mēnešus strādāja kādā stādaudzētavā Somijā. Un tas bija laikā, kad darbu ārzemēs meklēja tikai retais latvietis, jo tā vēl nebija tik “iestaigāta taciņa” kā tagad.
Jānis strādā no sirds un no grūtībām nebaidās. Tā bija arī, kad viņš strādāja dzirnavās Klintainē vai savā saimniecībā, kopjot zemi un audzējot lopus. Tagad savas saimniecības nav, toties Jānis Klušs ir daudznozaru kompānijas “Daugava” saimniecības daļas vadītājs.
Prieku gūst medībās
Jānis azartiski nododas arī savam vaļaspriekam — medībām.
— Kad sāku strādāt kolhozā “Selga”, sapratu, ka tur daudzi vīri ir “traki” mednieki. Kaimiņš Valdis Mičulis man pastāstīja un parādīja, kā notiek medības, un tā arī radās interese. Tagad dzīvi bez medībām vairs nevaru iedomāties. Pirmais “upuris” bija prāvs mežakuilis, kura ilkņi glabājas dzīvoklī manā nelielajā trofeju kolekcijā. Man patīk medības, kurās jābūt īpaši uzmanīgam. Piemēram, bebru medības. Nesen Biešupītē vienu laimējās nošaut. Bebrs ir ļoti viltīgs un piesardzīgs dzīvnieks, ja sajūt cilvēka tuvumu, momentā pazūd ūdenī, — stāsta Jānis.
Viņš ļoti priecājas, ka brīvdienās var būt mednieku pulciņā. Medniekiem reizēm piebiedrojas arī dēls Rolands, jo arī viņš nu kļuvis par pilntiesīgu mednieku. Medījumu Jānis gatavo kopā ar sievu. Viņaprāt, tam vajadzīgas īpašas iemaņas, un tās esot viņiem abiem.
Vēl jāceļ pirtiņa
Domājot par saviem 40 gadiem, Jānis Klušs atzīst, ka tie nav vējā palaisti. Daudz kas ir izturēts un paveikts. Ir laba ģimene, dēls, ir darbs, sirdij tuvs vaļasprieks, savs dzīvoklis. Ticējums vēsta, ka vīrietim mūžā jāizaudzina dēls, jāuzceļ māja un jānosit čūska. Jānis smej, ka māju necels, tikai pirtiņu, un arī čūsku nesitīs, jo ir dabas draugs, un tajā viss ir līdzsvarā. Katrai dzīvai radībai sava vieta.
Jubilāra apdomīgais raksturs — vispirms visu pārdomāt un tikai tad rīkoties — ir paglābis viņu no problēmām. Tāpēc Jānis nekad nenožēlo to, kas padarīts. Arī tad, ja gadās kļūdīties. Saņemas un dodas tālāk, jo katra dzīves diena viņam ir ļoti interesanta.
