Aizvadītajā nedēļā ļoti daudz vajadzēja domāt un runāt par mūsu bērnu drošību. Galvenokārt, kā viņus pasargāt no agresīviem ļaundariem.
Aizvadītajā nedēļā ļoti daudz vajadzēja domāt un runāt par mūsu bērnu drošību. Galvenokārt, kā viņus pasargāt no agresīviem ļaundariem. Pirms nedēļas, piektdien, svešinieks uzbruka kādai mūsu skolas audzēknei, prasot naudu, un, saņēmis atteikumu, iegrieza viņai ar nazi.
Daudz domājām, ko mēs varētu darīt bērnu labā. Diemžēl secinājām, ka vienīgais, ko varam darīt, ir atkal un atkal atgādināt to, ka no nepazīstamiem cilvēkiem jāuzmanās. Pagasts ir neliels, un cilvēki tomēr viens otru pazīst. Svešinieku pamana uzreiz. Protams, mēs nedrīkstam mācīt novērsties no jebkura svešinieka. Var taču būt situācija, ka iebraucējs tikai vēlas pajautāt ceļu. Tomēr visiem, īpaši bērniem, jābūt piesardzīgiem.
Pagājušajā nedēļā nopietnas pārdomas raisīja arī 14 gadu vecā pusaudža pašnāvība Skrundā. Protams, mums, skolotājiem, būtu jāprot nojaust, ka jaunietis, problēmu mākts, gatavojas darīt ko tādu. Parasti pusaudži ļoti pārdzīvo nelaimīgu mīlestību vai ilgstošu klasesbiedru novēršanos un nicinājumu. Taču šajā gadījumā nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju. Zēns bija no labvēlīgas ģimenes, un viņam bija tikai piezīme dienasgrāmatā. Ieraksts dienasgrāmatā taču ir veids, kā paziņot skolēna vecākiem par bērna panākumiem vai neveiksmēm skolā. Acīmredzot skolotāji nav labi iepazinuši audzēkņus. Ja ir bažas, labāk pašiem sazināties ar bērna vecākiem un apspriest labāko rīcības variantu.
Viens no svarīgākajiem notikumiem pagājušajā nedēļā bija parakstu vākšanas sākšana par grozījumiem Satversmē, kas tautai dotu tiesības atlaist Saeimu, ja tā sabiedrības uzticību būtu zaudējusi. Es vēlētos aicināt Latvijas pilsoņus šoreiz nepalikt malā. Līdz šim mums bija iespēja savu gribu izteikt vēlēšanu laikā — reizi četros gados. Ja izdotos panākt grozījumus Satversmē, mums rastos iespēja to darīt arī tad, kad ievēlētie deputāti nepildītu savus solījumus. Iespējams, šāda situācija rastos reti, taču tas būtu kā labs atgādinājums pie varas esošajiem neaizrauties ar labuma gūšanu pašiem sev, bet vairāk domāt par tautas un valsts labklājību. Arī es parakstīšos un ļoti ceru, ka nepieciešamo parakstu skaitu referenduma ierosināšanai izdosies savākt.
Ir ļoti labi, ka skolās vairs nepārdod neveselīgu pārtiku. Tomēr ne vienmēr veids, kā bērniem uzskatāmi parādīt dažu produktu kaitīgo ietekmi, atbilst morāles normām. Aknīstes vidusskolas skolēniem būs iespēja pārliecināties par dzēriena “Coca — Cola” kaitīgo ietekmi uz ASV karogu. Tur īstenots mākslinieka Aigara Bikšes jaunākais projekts. Traukā ar šo saldo dzērienu divas nedēļas mērcēs ASV karoga gabaliņu. Lai arī tas ir tikai neliels gabaliņš, tomēr tā ir necieņas izrādīšana šīs valsts simbolam. Sākotnēji projektu vēlējās atbalstīt 15 skolu direktoru. Taču, apjaušot tā būtību, lielākā daļa atteicās. To uzzinot, mākslinieks apgalvoja, ka latvieši ir pārāk pārņemti ar pašcenzūru. Tomēr, domāju, viņi tā rīkojās pietātes dēļ pret karogu.
Dzērienā tikpat labi varēja mērkt džinsu auduma gabaliņu vai ko citu. Ja šāda ir mūsu attieksme pret citas valsts simbolu, tad nav ko brīnīties, piemēram, par Lielbritānijas pilsoņu izdarībām pie Brīvības pieminekļa.
Mums taču tas nepatīk. Mums tāpat nepatiktu, ja kāds eksperimentiem izmantotu svētu mūsu valsts simbolu.
Ļoti priecājos par Latvijas un ASV vienošanos jau līdz šīgada beigām starp abām valstīm ieviest bezvīzu režīmu. Arī es labprāt aizbrauktu aplūkot Lielo kanjonu, Losandželosu, Holivudu. Tie ir skaisti sapņi tālākai nākotnei. Taču bezvīzu režīms šos sapņus varētu kaut nedaudz tuvināt realitātei. Noteikti sarosīsies tūrisma firmas, būs vairāk piedāvājumu, samazināsies arī ceļojumu cenas.
Taču šajā lietā pārsteidz Eiropas Savienības negatīvā, varētu pat teikt, divkosīgā nostāja. Veco Eiropas Savienības valstu pilsoņiem jau sen ir iespēja uz ASV ceļot bez vīzas. Nav skaidrs, kāpēc Latvijai pārmet šo vienošanos, nevis priecājas par to, ka mums izdevies ko labu un nozīmīgu sasniegt. Kādas pretenzijas varētu būt, piemēram, Apvienotajai Karalistei? Īsti nav skaidrs, vai tā ir mazo valstu ignorēšana vai nenovīdīga citu panākumu uztvere. Laikam esam pierādījuši, ka kaut ko spējam arī paši, bez “vecāko brāļu” atbalsta.
Pagājušajā nedēļā turpinājās diskusija par to, kā ierobežot inflācijas pieaugumu. Tā jau sasniegusi 16,7 procentus, salīdzinot ar pagājušā gada februāri. Iepērkoties lielveikalos, kaut nedaudz lētāk var sagādāt pārtiku, bet ar mājokli saistīto pakalpojumu cenas nekādi nav iespējams samazināt. Nākamajā mēnesī palielināsies maksa par elektroenerģiju, arī degviela paliek dārgāka. Tam parasti seko gandrīz visu preču un pakalpojumu cenu kāpums. Premjers gan sola, ka jau pēc Jāņiem inflācija sāks samazināties un gada nogalē varētu sasniegt pat viencipara skaitli. Šādas optimistiskas prognozes iepriecina. Vai tām var ticēt — grūti pateikt. No vienas puses, nav pārliecības, ka tas izdosies. No otras — “Rīgas piensaimnieka” ražotais biezpiena sieriņš “Kārums”, kas janvārī maksāja 28 santīmus, tagad maksā 18 santīmu.
Nedēļas nogalē bija leģionāru piemiņas diena. Domāju, ka vairāki politiskie spēki šo dienu mēģina izmantot savtīgiem nolūkiem. Viņiem pašiem nav nekā kopīga ne ar šo dienu, ne tā laika notikumiem. Mēs tomēr dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un ir jāļauj cilvēkiem nolikt ziedus savu kritušo biedru piemiņai. Gan vienā, gan otrā frontes pusē karojošo palicis ļoti maz. Viņiem jāļauj mierīgi un netraucēti atcerēties to, ko ir pārdzīvojuši. Mums jāizdara no tā secinājumi nākotnei.
