Ja godīgi — ir atšķirība starp Rīgas un provinces dakteriem. Mūsējiem taču nav nekādu radošo lidojumu — kaut ko bubina pie sevis, kaut ko raksta, bieži izskatās slimāki par mani. Kad aizeju pie dakteres, vienmēr viņai iesaku, kādas tējiņas padzert, kādu diētu ievērot. Pastāstu arī jaunumus, ko “Privātajā Dzīvē“ esmu izlasījusi. Viņa taču strādā no rīta līdz vakaram un nekā nezina, ieciklējusies uz to ķīmiju un raksta tik receptes. Es jau ļoti sekoju savai veselībai — ja kaut kas iesāpas, tūlīt eju pie ārsta. Pēc 50 tas neesot dzīvs cilvēks, kuram nav nekādu vainu. Man jau galvenais dabūt kādu nosūtījumu pie Rīgas dakteriem, tur taču tomēr cita pieeja. Nesen Indriķa radiniece, kura dzīvo Latgalē, bija aizbraukusi pie Rīgas dakteriem — viņai ļoti sāp roka un nevar lāgā neko tajā noturēt. Dakteris prasīja, kas par lietu. Viņa izstāstīja un laikam jau bija iedomājusies, ka ir skaistumkaraliene, jo bija neapmierināta, ka viņš pat nepataustīja roku. Kad viņa izstāstīja visas savas problēmas, ārsts viņai pateica uzmundrinošu frāzi: “Dzīve nav pasaka, kundzīt!” Cik skaisti un filozofiski! Tas taču liek cilvēkam paraudzīties uz dzīvi no cita skatpunkta. Pret sāpēm ārsts ieteica dzert pretsāpju līdzekļus. Kad viņa iebilda, ka to dara jau daudzus gadus, viņš teica: “Nu tad dzeriet vairāk!” Vienkārši un patiesi! Man arī tagad gribas aizbraukt pie kāda Rīgas daktera un par 35 eiro paklausīties dzīves atziņas. Tās taču reizēm izpurina visas slimības.
