Pirmajās saulainajās pavasara dienās istabā nosēdēt var retais. Ēnā vēl piesalst, lauku ceļi vietām, atbrīvojušies no sala, pārtop grūti izbraucamā zampā, un, kamēr tie nožūs, īstais laiks pārbaudīt tehniku. Šādu dienu ar nepacietību gaidīja arī irsieši brāļi Pēteris Rutkovskis un Valdis Ungurs.
Pagājušajā nedēļā Iršu puses ceļi, lai arī kļuva arvien grūtāk izbraucami, bija traktoru pilni. Kā pamodušās bites izlido no stropa, tā zili, zaļi, rūcoši, kūpoši “belarusi”, “dīri” un citi pieskandināja lauku gaisu. Pie “dzelžiem” ķērušies arī piemājas saimniecības “Cīrulīši” vīri — brāļi Pēteris un Valdis. Viņi, daļēji izjaucot siena presi, gatavo to jaunajai sezonai un pārbauda detaļas, nosakot, kuras šogad nāktos mainīt.
Aizdomīgās eņģes
Teic, ka mūsdienās par naudu var nopirkt gandrīz vai visu, bet šai, aptuveni pirms 20 gadiem Dānijā ražotajai siena presei rezerves detaļas neesot tik viegli atrast. Jau laikus sāka meklēt gultņus, bet ilgu laiku tas bija bezcerīgi. Tuvojoties pavasarim, kad par tādām pašām rezerves detaļām sākuši interesēties arī citi zemnieki, pārdevēji sarosījušies un pagājušajā nedēļā solījušies vajadzīgo drīzumā piegādāt. Pēteris stāsta, ka mācās no savām kļūdām, jo pagājušajā vasarā remontu dēļ zaļo masu sācis tīt tikai pēc Jāņiem, bet kūtī barību gaida 10 slaucamu govju. Saimniecībā ir arī divi traktori, un arī tie pirms jaunā darba cēliena mazliet uzlaboti. Vienam no tiem nesen nomainīti virzuļi, jo pērn sezonas beigās pa “skursteni” kopā ar dūmiem nākusi arī eļļa.
Jautāju Pēterim, kādas ir remonta izmaksas? Viņš skaita: “Viena siksna maksā 130 latu, tādas vajag vismaz divas. Siksnas savienojuma eņģes viens centimetrs — 80 santīmu, bet pavisam nepieciešams viens metrs.’’ Pēteris uzskata, ka ar tām eņģēm kaut kas ‘‘tīrs’’ nav, jo agrāk pirktajām bija iestrādāta firmas zīme, bet jaunajām nav nekāda marķējuma. Cena gan tā pati. Vēl vajadzīgi arī gultņi — katrs vismaz 20 latu vērtībā. Katram preses rullim divi, un, cik rocība atļaus, tik gultņus mainīs. Katru gadu tik daudz naudas tehnikā gan neieguldot. “Cīrulīšos” iekārta kalpo trešo sezonu, bet ražota pirms aptuveni 20 gadiem, un, ja ārzemēs tā sen būtu pārvērsta metāllūžņos, brāļu “zelta” roku pieskāriens tai pavēris vēl vienu mūžu.
Pacēlājs nedēļas laikā
Vai nebūtu prātīgāk šo lielo iekārtu saremontēt, pārdot un iegādāties jaunu un mazāku? Pēteris atbild noliedzoši, jo, kad vasarā ir tikai pāris saulainu nedēļu, kurās var vākt sienu, labāk, ja tehnika ir jaudīga. Citam maksāt 15 latu par vienu rulli gan būtu neizdevīgi. Ja ilgāku laiku mitrs, sausā siena vietā var gatavot skābsienu. To piedāvājot arī kā pakalpojumu vienam otram kaimiņam, lai skābbarības bedre nebūtu agri jāattaisa. Skābsiena sagatavošanai iegādāts stacionārais ietinējs, kuru divatā pārtaisījuši pārvadājamu. Tagad pat, strādājot viens, var būtiski ietaupīt laiku un degvielu, jo uz lauka nav vajadzīgs lieks traktors, kas ruļļus transportētu pie tinēja. Ideja šādam mobilajam ietinējam noskatīta kādā izstādē. Nofotografēts, izgatavots aptuvens rasējums, un rezultāts pārsteidzis pašu meistaru. Pēc pirmās sezonas gan atklātas dažas nepilnības, kuras šogad izlabos. Meistars teic, ka iekārtas vērtība tagad pieaugusi četrkārtīgi.
Saimniecībā lieti noder arī citas pašu izgatavotas iekārtas. Lai, piemēram, siena šķūnī ruļļus varētu sakraut līdz pat griestiem, kopā ar brāli izgatavojuši hidraulisko pacēlāju. Tam neviena detaļa neesot pirkta veikalā, viss nepieciešamais savā saimniecībā sameklēts vai ar kaimiņu sarunāts. “Nedēļu pamocījāmies, un “dzelzis” gatavs,” stāsta Pēteris. “Tam jau tā galva lauciniekiem ir, lai domātu. No tā, kas veikalā nopērkams, var “nošpikot” konstrukciju un to uzlabot,” smejot saka brāļi.
