Jaunjelgavietes Zaigas Maijas Liepas sētā Jaunajā ielā šis ir viskrāšņākais laiks.
Jaunjelgavietes Zaigas Maijas Liepas sētā Jaunajā ielā šis ir viskrāšņākais laiks. Viena pēc otras uzzied neskaitāmās puķu šķirnes, priecēdamas ne tikai audzētāju, bet arī gārāmgājējus. Puķkopība ir jaunjelgavietes vaļasprieks jau daudzus gadu desmitus.
Palīdz pret dzīves likstām
Kaut dārzkopību Liepas kundze nekad nav mācījusies, viņu no agra pavasara līdz vēlam rudenim ieskauj cita par citu krāšņākas puķes. To kopēja teic, ka ziedi palīdz pārvarēt dzīves grūtumu.
— Kājas sāp, mugura sāp, bet nevienam ar to nelielos. Skatos uz labo dzīvē, un tas ir mans dārzs. Esmu cīrulis un ceļos agri, jau pulksten četros piecos esmu augšā, un sākas mana diena dārzā. Dārziņš pie mājas tāds neliels kā sīkzemniekam. Taču visu nepieciešamo tajā izaudzēju, un daudz vietas vēl paliek puķēm.
— Jau ienākot jūsu sētā, “sagaida” tulpju, narcišu un citu puķu dārzs. Cik šķirņu jums ir?
— Daudz, tā īsti nevaru uzreiz pateikt, arvien kaut kas zied un plaukst. Agrā pavasarī bija pilna istaba podiņu ar stādiem — uz galda, zemē, gultā. Izaudzēju ne tikai puķu, bet arī tomātu un kāpostu stādus.
— Audzējat pārdošanai?
— Nekad. Tikai sev, kā arī draugiem uzdāvinu. Ziedi ir mans sirdsprieks, tie palīdz aizmirst dzīves grūtības.
Iemācās, no citiem skatoties
— Vai esat dārzkopību mācījusies?
— Skolās gājusi neesmu, viss apgūts pašmācības ceļā. Lasu žurnālus, grāmatas, skatos televīzijas raidījumus par šo tēmu. Man jau kopš bērnības ir interese par dārza darbiem, jo tēvam bija sava saimniecība. Pirms vairākiem gadiem ar draudzeni Ausmu Biti gājām palīgā lauksaimniecības darbos Aijai un Jānim Elkšņiem Aizkraukles pagastā. Tur noskatīju, kā audzē stādus, kā tos kopj. Ļoti daudz jautāju, laikam neviens Aijai tik daudz nejautāja kā es. Gribēju zināt, kas un kā pareizi darāms. Aija man iedeva no Holandes atvestas sēklas, izauga vareni dārzeņi un skaistas puķes. Tas bija liels stimuls manai nodarbei. Tagad gan no importa sēklām tik labas ražas vairs nav, laikam sēklas sliktākas.
— Bet varbūt vainīgi laika apstākļi? Latvijā klimats arvien mainās.
— Šogad laiks īpaši nelabvēlīgs, pērn jau sen samtenes ziedēja, bet šogad pat negrasās.
— Daudzi dārzkopji vēro laiku un prognozē, kāds tas būs. Vai arī jūs tā darāt?
— Mani vecāki mācēja pēc dabas norisēm noteikt laiku, bet es nemāku. Turklāt viss mainās, rau, parasti ievu ziedēšanas laikā bija salnas, bet šogad ievas uzziedēja, un no salnām ne vēsts. Es laika prognozi izlasu avīzēs, žurnālos, bet pati gan laiku nevēroju.
Skaudīgs kaimiņš “palīdz” nelaimēs
— Jūs stāstījāt, ka tēvam bija saimniecība un jau tajā apguvāt pirmās iemaņas dārzkopībā. Bijāt bagāti saimnieki?
— Esmu dzimusi Sērenes Saķenmuižā, “Klētnieku” mājās. Tur bija tik laba zeme, vislabākā apkārtnē. Kaut mums bija tikai 15 hektāru, skaitījāmies turīgi saimnieki — mums bija liels ābeļdārzs, lauksaimniecības tehnika, divi zirgi, govis. Par to tēvu 1945. gadā uz Sibīriju izsūtīja. Pie tā “palīdzēja” kaimiņš, kurš bija iecerējis pievākt mūsu mājas. Domāja, izsūtīs Liepas uz Sibīriju, un viņš varēs ievākties tukšajā mājā. Bet izsūtīja tikai tēvu, mēs ar mammu palikām “Klētniekos”. Lai no mājas neizdzītu, bija jāstrādā, kā saimniekiem jāiet darbos valsts labā — mežā, mēslu talkās. Man, septiņpadsmitgadīgai meitenei, bija jāpilda pieauguša vīrieša normas, dabūja strādāt arī sešus gadus jaunākais brālis. Bet to jau neviens neskatījās — “Klētnieku” saimniekiem vajadzēja izpildīt noteiktās normas un viss. Lika mežā malku vest, baļķus kraut. Jau vīriešiem tas bija grūts darbs, kur nu vēl jaunai meitenei. Ko tik es neesmu strādājusi un pārcietusi, bet bija jādara, citas iespējas nebija. Un es nekad neteicu, ka man ir grūti. Raudāju, bet nevienam nežēlojos. Jo zināju, ka tiklīdz apstāsimies, tā būsim pagalam, zaudēsim mājas.
— Tomēr izturējāt un mājas nezaudējāt?
— Nē, bet 1949. gadā mūs iedzina kolhozā, visu saimniecību rekvizēja kolhoza vajadzībām. Bet pašiem vien savā bijušajā zemē vajadzēja strādāt, tikai nu jau kolhoza labā. Mūsu lielajā kūtī izmitināja kolhoza zirgus. Tēvs 1950. gadā pārnāca no Sibīrijas, strādāja kolhoza lauku brigādē. Es vairāk darbojos celtniecībā — vedām no meža materiālus fermu būvniecībai. Lepnā “Daugavas” ferma ar karuseļa slaukšanas iekārtām ir mūsu rokām savulaik celta, vedu tai baļķus no meža.
No kolhoza bēg uz Jaunjelgavu
— Jūs esat dzimusi Sērenes pagastā, bet dzīvojat Jaunjelgavā. Pastāsties, kā te nonācāt.
— Divpadsmit gadu nostrādāju kolhozā, tad kāds tēva paziņa pastāstīja, ka vajag sniegt dokumentus mācībām, tad no kolhoza laiž prom. Kaut man jau bija 32 gadi, tā izdarīju. Mācīties pat nedomāju, galvenais bija tikt prom no kolhoza. Tā nonācu Jaunjelgavā un iestājos darbā Skrīveru pārtikas kombinātā, bet dzīvoju Jaunjelgavā īrētā gultasvietā. Skrīveros nostrādāju trīs gadus. Kaut par smagu darbu maksāja maz, biju laimīga, ka tikusi projām no kolhoza. Tad mani vēl no kolhoza laikiem pazīstams onkulis pasauca uz “Darba sparu”. Tur metināju degvielas kannas, vēlāk dažādas kastes. 23 gadus “Darba sparā” nostrādāju. Bija grūti, bet jaunībā jau to smagumu nejūt. Tagad sāp katrs solis, veselība smagajos darba gados sabeigta. Ietekmē arī jaunības trauma — reiz ziemā nokritu no velosipēda un sasitu ceļgalu. Tolaik tam nepievērsu uzmanību, bet nu tālu nevaru staigāt.
— Kad jums bija vieglāk dzīvot — padomju varas laikā vai tagad?
— Agrāk nejutu grūtības, bet tagad man ar nelielo pensiju vieglāk dzīvot, nekā kādreiz ar lielo algu. Jo tad neko nevarēja nopirkt. Viss labākais tikai pa “blatu”, caur sētas durvīm. Ja gribēji gaļu, vajadzēja pie izcirtēja ar pudeli iet, citādi neko vairāk par kauliem neredzēt. Un arī pēc tiem garā rindā jāstāv. Es tikai nožēloju, ka tolaik nekas neinteresēja. No kolhoza izbēgusi, ne par ko neinteresējos, bet varēju taču daudz ko iemācīties. Tagad nožēloju, ka biju tāda muļķe un negāju uz Bulduru tehnikumu par dārzkopi mācīties. Bet jaunībā šķita, ka man skola nav vajadzīga. Kara laikā beidzu Sērenes sešgadīgo skolu, tā mana vienīgā izglītība. Skolotāja gan teica, ka man jāmācās tālāk — ļoti laba galva, bet tas bija kara laiks, un vecāki baiļojās mani laist projām no mājām. Vienbrīd pēc kara tomēr mēģināju mācīties Talsiņu lauksaimniecības skolā, taču tēvs bija Sibīrijā un vajadzēja strādāt. Nobijos arī no mīnu kursiem.
— Kas tie par kursiem? Karš taču bija beidzies!
— Jā, bet jauniešus sūtīja uz mīnu kursiem Krustpilī apgūt atmīnētāju iemaņas. Man uz kursiem it kā nebija jābrauc, bet pasauca tik un tā. Domāju, te neiztika bez skaudīgā kaimiņa “palīdzības”. Viņš cerēja, ka uzsprāgšu, jo tādi gadījumi bija. Man laimējās, ātri tiku atpakaļ sveika un vesela — aizgāju pie rajona izpildkomitejas priekšnieka un ar viņa atļauju atgriezos mājās, jo viņš, lāga cilvēks, saprata, ka jaunai meitenei nav ko ar sprāgstvielām “krāmēties”. Kaimiņš ilgi staigāja nikns, ka plāns atkal neizdevās.
— Kas šodien noticis ar jūsu dzimtajiem “Klētniekiem”?
— Tēvs mājas pārdeva, nebija, kas tajās saimnieko — brālis dzīvoja Daudzevā, es — Jaunjelgavā. Mātei nomirstot, tēvs palika viens un atnāca dzīvot pie manis. 1975. gadā šo mājiņu Jaunajā ielā nopirkām, bet “Klētniekus” pārdevām. Mazliet žēl dzimto māju, bet tā labāk, nekā atstāt mājas tukšas izlaupīšanai. Varēju jau es “Klētniekos” palikt, bet kā uz darbu tikt? Līdz lielajam ceļam trīs kilometri kājām jāiet. Turklāt Jaunjelgavā biju pieradusi un iedzīvojusies. Man vienīgi žēl, ka par bagāto saimniecību nekā neesmu saņēmusi pretī. Kolhozs tehniku paņēma sev, tēva motociklu atņēma, pat “paldies” nepasakot.
Seriāliem gala neredz
— Bez dārza jums ir vēl kādi vaļasprieki?
— Palasu grāmatu, paskatos televizoru. Īpaši patīk raidījumi par dārzkopību, arī Dombura raidījums “Kas notiek Latvijā”. Politika gan man neinteresē, nervi netur klausīties politiķu liekulīgās runas. Skatos tikai tad, kad valdība mainās. Savulaik priecājos par Repši, dikti viņš man patika, bet nemācēja Repše valdīt. Viņam vajadzēja būt labākam diplomātam, tad viss būtu kārtībā.
— Šodien televīzijas programma pilna seriāliem. Vai tos skatāties?
— Nē, seriālus neciešu, jo nevar tiem beigas sagaidīt. Rau, “Hameleonu rotaļas” rāda gadiem. Agrāk skatījos, šķita labs seriāls, bet jau tūkstošiem sēriju parādītas — gala tā arī neredz. Laikam nomirsim, “Hameleonu rotaļu” beigas nesagaidot. Tādēļ seriālus vairs neskatos. Man tuvākas latviešu vecās filmas. Un grāmatas, tās lasu aizgūtnēm. Līdz šim bibliotēkas Intiņa (bijusī bibliotekāre Inta Kļaviņa — aut.) vienmēr atnesa jaunākos izdevumus. Nu viņa nestrādā, jāiztiek ar pašas bibliotēku. Tā man arī diezgan liela, savulaik grāmatas cītīgi pirku, un kaimiņš pārmeta, ka es naudu niekiem tērējot, bet grāmatas taču ir vērtība! Vēl man patīk tamborēt un adīt, cept pīrāgus.
Tēvs ar māti strīdējās
— Jums ir divi vārdi — Zaiga Maija. Kādā jūs sauc ikdienā?
— Ar vārdiem man ir interesanti. Viens tēva, otrs mātes dots. Abi ilgi strīdējās, kādu vārdu man likt, līdz izlēma abus. Tā arī ierakstīja dzimšanas apliecībā Zaiga Maija Liepa. Bet pasē man tagad ierakstīts tikai viens vārds Zaiga, jo, pasi mainot, otro vārdu ierakstīt aizmirsa. Taču ikdienā draugi sauc mani par Maiju. Par Zaigu sauc tikai oficiālos gadījumos, piemēram, pie ārsta vai, pensiju saņemot.
— Jūsu ģimene ir brāļa bērni un mazbērni. Vai pašai piemērots puisis negadījās?
— Tā nu iznāca, ka pašai savu bērnu nav. Apprecēties neiznāca, jo tiešām piemērots puisis negadījās.
— Varbūt bijāt pārāk izvēlīga?
— Ko nu izvēlīga, nebija jau no kā izvēlēties. Labākos paņēma karš vai Sibīrija, pārējie apprecējās vai nodzērās. Vai man svešu vīru vai dzērāju vajag? Nē! Tad labāk dzīvoju, kā ir.
— Jūs teicāt, ka jūtamas veselības problēmas. Varbūt ērtāk dārzu nekopt un vecumdienās mierīgi atpūsties?
— Nē, nē. Nevar jau tā sēdēt un gaidīt nāvi, vajag strādāt!
VĀRDS, UZVĀRDS: Zaiga Maija Liepa. DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1927. gada 12. septembris, Sērenes Saķenmuižas “Klētnieki”.
IZGLĪTĪBA: “daudz apgūts dzīves skolā”. NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: divi brāļa bērni, trīs viņa mazbērni. HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
