Rolandu Arabelu Koknesē pazīst kā vīru, kurš apgalvo, ka strādājis cirkā par klaunu. Tagad 62 gadus vecais vīrs ir… ne īsti bezpajumtnieks, bet cilvēks, kuram jāiztiek no nekā.
Rolandu Arabelu Koknesē pazīst kā vīru, kurš apgalvo, ka strādājis cirkā par klaunu. Tagad 62 gadus vecais vīrs ir… ne īsti bezpajumtnieks, bet cilvēks, kuram jāiztiek no nekā.
Viņa stāstījumā daži klausās skeptiski, sakot, ka tā nav taisnība. Citi savukārt tic Rolanda teiktajam un veco vīru žēlo. Lai vai kā būtu patiesībā, viņa stāstītais lika aizdomāties — arī tādi cilvēki mūsu vidū dzīvo. Šķiet, Rolands Arabels jau pieradis pie klausītājiem, tāpēc ļauju viņam runāt, tikai ik pa brīdim pārjautājot neskaidro. Reizēm vecais vīrs saminstinās, bet jau pēc brīža atrod loģisku izskaidrojumu ikvienam faktam.
Virves dejotājas dēls
Esmu dzimis Jūrmalā, Bulduros, 1940. gada 4. jūnijā. Mana māte Olga Arabels bija virves dejotāja Rīgas cirkā. Viņa tur visu mūžu nostrādāja un arī pensijā aizgāja. Jau kopš septiņu gadu vecuma viņa mani uz pleciem nēsāja pa virvi. Vēlāk arī pats piedalījos sarežģītos numuros, staigāju pa virvi un vēl uz pleciem māsu nēsāju, arī špagatu taisīju. Izdomāju, ka vieglāk būt par klaunu.
Kad man palika 16 gadu, no latviešu cirka kolektīva aizgāju. Nokārtoju eksāmenu Maskavā, tā dēvētajā “GUCI” — Valsts cirka un estrādes mākslinieku universitātē. Tolaik Maskavā tā bija vienīgā šāda skola, tajā mācījusies arī Alla Pugačova. Biju gluži vai uzaudzis cirkā, tādēļ eksāmenu nebija grūti nokārtot.
Katru mēnesi citā pilsētā
Sāku strādāt par klaunu Maskavas cirkā. Braucu viesizrādēs. Rīga, Maskava, Ļeņingrada, Tallina, Viļņa — katru mēnesi citā pilsētā. Maskavas pārvalde organizēja grupas un noteica, uz kuru pilsētu jābrauc.
Apmēram 30 gadu nostrādāju cirkā, daudzus partnerus esmu apmācījis. Nekad neesmu sakāmo sajaucis vai arēnā izgāzies. Bija interesanti, iestudējām arvien jaunus numurus. No galvas zinu 320 klaunāžu. Tagad jau simt esmu latviešu valodā pārtulkojis.
Jebko dzīvē var apspēlēt un izsmiet, pat radio. Brīžos, kad arēnā jāveic lieli pārkārtojumi, piemēram, jānovāc gaisa tīkls un apkārt manēžai jāuzslien restes, uzrunājām skatītājus pa radio. Piemēram, šāds fragments: “Uzmanību, uzmanību, runā klaunu radiostacija! Raidām laika ziņas. Rīt mums būs diena, bet kāda — īsti nezinām. Skaidrs, ka būs vai nu lietus vai sniegs. Kāds laiks būs rīt, ziņosim parīt.”
Ģimene visur līdzi
Cirkā iepazinos arī ar savu sievu Aleksandru, dzīvojām kopā, bet oficiāli precējušies nebijām. Mums ir dēls Valērijs. Braucot viesizrādēs, katram atļauts izvēlēties asistentu — ņemt katrā pilsētā citu vai vienu un to pašu visās viesizrādēs. Sievu sākumā noformēja par grimētāju, dēlu — par asistentu, un tā viņi man visur brauca līdzi. Vēlāk viņi paši veidoja satīrisko kupleju numurus.
Mana sieva kopā ar dēlu tagad dzīvo Maskavā. Valērijam jau 27 gadi. Ar Aleksandru sastrīdējos, ilgus gadus neesam redzējušies. Kad Rīgā viesojās Korņilova trupa, arī viņi te bija, bet es neaizgāju. Kad deviņdesmitajos gados braucu uz Rīgu, teicu sievai — met cirku pie malas, brauc man līdzi mājās. Viņa negribēja, sakot, ka neko citu taču nemāk darīt.
Vienpadsmit mēnešu strādāju, braukājot pa pasauli, bet katru gadu atvaļinājumā braucu uz Rīgu. Tur manai vecmāmiņai bija dzīvoklis, arī māte kopā ar cirka trupu brauca viesizrādēs.
Prieki beigušies
Biju viesizrādēs Rostovā pie Donas, kad saņēmu ziņu no māsas — mirusi mammīte. Pametu darbu, paņēmu tikai nepieciešamāko un steidzīgi devos ceļā. Uz bērēm paspēju, māti apglabājām blakus vecmāmiņai Bulduros. Nolēmu cirkā vairs neatgriezties. Ko citus smīdināšu, ja pašam asaras birst! Prieki bija beigušies.
Pēc mātes nāves bieži sāku lietot alkoholu. Jau cirkā strādājot nebiju atturībnieks. Visur draugi, ar katru graķīti vajag ieraut. Virves vingrotājiem nopietns numurs, tur nemaz nedrīkst šņabi dzert. Klaunam pirms iešanas arēnā tradicionāli noliek degvīna glāzi, lai nebūtu lampu drudža. Drosmei. Gribi dzer, negribi nedzer — tā katra izvēle. Es dzēru.
Pierakstījos Imantā, mātes dzīvoklī. Krājās parādi par dzīvokli, tie bija apmēram 700 latu.
Dzīvoklim dzelzs durvis
Vasarās ar vilcienu braucu ogās un sēnēs, man patika pa mežu staigāt. Reiz, atgriežoties no ogošanas, kāpņutelpā sajutu dīvainu, tādu kā metināšanas smaku. Mātes dzīvoklim priekšā bija aizmetinātas dzelzs durvis. Domāju, varbūt esmu kāpņutelpu vai stāvu sajaucis, bet kaimiņi steidza stāstīt, ka visu dienu policisti ņēmušies, līdz manu dzīvokli dzelzs durvīm aizkaluši.
Nepaskatījās pat, ka dzīvoklī palika kaķene ar četriem maziem kaķēniem, par manām mantām nemaz nerunājot. Mazie iekšā skrāpējās, ņaudēja. Visi kaimiņi centās man palīdzēt. Izlauzām rokturi, iebīdījām plastmasas caurulīti un lējām siltu pienu kaķu ģimenei. Varēja dzirdēt, kā viņi sāk laizīt un čāpstināt, tad kādu laiku bija mierīgi. Kaimiņi piezvanīja, policisti atbrauca un kaķēnus izlaida.
Mani dzīvoklī nelaida, nekādas mantas nepaņēmu. Kur gan tās likšu, ja pašam nav kur dzīvot. Pēc kāda laika savu pasi atradu atkritumu konteinerā pie mājas.
Bezpajumtnieka liktenis
Pirmajā mirklī domāju — nu es viņiem numuru, īstu klaunādi parādīšu! Tas bija 18. novembris, Latvijas jubileja. Visu nakti zem Valsts karoga pie mājas iekārtoju sev dzīvokli. Savācu lupatas, noliku galdiņu ar ziedu vāzi virsū, bija pat grāmatu skapis ar visām grāmatām. Pats likos gulēt. Kaimiņi piezvanīja un aicināja žurnālistus skatīties, kā cilvēks dzīvo. Divas dienas tā nodzīvoju, bet man apnika gaidīt, un neviens par mani tā arī nelikās zinis. Tas bija 1996. gadā.
Vēlāk man paskaidroja, ka no dzīvokļa esmu izlikts par īres nemaksāšanu. Kādu laiku dzīvoju kāpņutelpā, kaimiņi man nesa ēst. Sākās mana “bomža” dzīve — manas mājas bija bēniņos, trepju telpā, uzcēlu plēves būdu Imantas mežiņā. Būdai bija plakans jumts, lietū manā mītnē bija kā vannā. Ziemā kurināju ugunskuru, tinos mēteļos, tā nenosalu.
Apmēram gadu noblandījos pa Rīgu. Atkal bieži sāku dzert.
Māsai svešs
Man ir arī māsa, tieši viņa uzsūtīja man policistus, jo gribēja saņemt savu daļu no mātes mantotā dzīvokļa. Viņa man teica: “Puse mātes mantas pienākas man. Tu savu daļu esi nodzīvojis, par dzīvokli nemaksā. Lai dzīvoklis neaiziet zudumā, labāk es to paņemšu.” Vēlāk dzīvoklī ievācās viņas meita ar vīru.
Kāpēc viņa pret mani tā izturējās? Laikam jau nepatika mans dzīvesveids.
Būda simtajā kilometrā
Dzīvodams Rīgā, ogot un sēņot braucu uz Carnikavu, Bolderāju, Koknesi. Izdomāju, ka Rīgā visiem tikai maisos pa kājām kā piektais ritenis. Nolēmu, ka man mājas būs simtajā kilometrā no Rīgas. Atbraucu līdz Koknesei. Vietā, kur uz dzelzceļa stabiņa rakstīts “99. kilometrs”, netālu no sliedēm mežā uzcēlu zaru būdu. Plēve apakšā, sūnas virsū, otru plēves gabalu uz jumta. Būda vēl tagad stāv, ugunsdzēsēji to vietu zina.
Kādu laiku dzīvoju “Rūdolfiņa” tuvumā. Strādāju un palīdzēju dažādos darbos. Vēlāk sociālā darbiniece man ierādīja istabiņu Koknesē.
Arī tagad labprāt eju palīgā, ja kāds aicina. Ziemā darba mazāk — malku skaldīt, kūts darbus apdarīt. Ne vienmēr par darbu maksā naudā, dažkārt saimnieki ielej arī ko stiprāku, ēst iedod. Te jau arī nav bagātu cilvēku, katrs maksā, kā var.
Pensija nepienākas
Pensiju nesaņemu, jo nevaru pierādīt darba stāžu. Lai pensiju aprēķinātu jau tagad, vajag vismaz piecu gadu darba stāžu. Pagasta sociālā darbiniece saņēma izziņu no Rīgas cirka, ka esmu tur pusotru gadu nostrādājis. Bijušais cirka direktors Gunārs Katkevičs to bija parakstījis, viņš mani atceras, jo bērnībā bijām labi draugi. Cirkā esmu nostrādājis 30 gadu, bet no Krievijas dokumentus nevar dabūt. Maskavas cirks atbild, ka ziņu nav, bet visi mani dokumenti palika Rostovā pie Donas. 65 gadu vecumā tāpat saņemšu minimālo pensiju, tā ka vēl pāris gadu jāizvelk.
Tagad esmu bezdarbības sūro maizi izbaudījis, būtu ar mieru kaut ellē strādāt. Citreiz visu nedēļu nav ko ēst, ar puskukulīti rupjmaizes varu ilgu laiku iztikt. Pēc priekiem nāk bēdas. Atceros, strādājot cirkā, gadu varēju algu neņemt, lai naudiņa krājas. Piedalījāmies koncertos dažādās iestādēs, arī tur labi pelnījām, un no tās naudas varēja iztikt. Virsnieku namā Merķeļa ielā arī trikus taisījām, koncerta laikā vajadzēja pauzes aizpildīt. Divdesmit minūtēs varēju četrus, piecus rubļus nopelnīt.
Jāiztiek no tā, ko iedod
Tā taču nav dzīve. Jāiztiek no tā, ko citi iedod. Nesen kāds veļasmašīnu atdeva, arī atpūtas krēsls, galds un gulta labu cilvēku dota. Tagad jau esmu bagāts, pat vairāk mantas nekā Imantas dzīvoklī bija.
Cik reižu esmu gribējis galvu uz vilciena sliecēm nolikt, bet skaidrā prātā to nevaru. Arī sunīšu žēl, kurš par viņiem rūpēsies. Kad ievācos šajā istabiņā, kucīte te jau dzīvoja, iepriekšējie saimnieki viņu bija pametuši. Viņai nesen piedzima kucēni.
Viss mans mūžs ir kā cirks. Nesen pēdējo zobu izrāvu. Tieši tajā brīdī tāpat nebija ko ēst, kam man zobi. Vakar sociālā darbiniece iedeva divus latus, aiznesu viņai paša pītu groziņu. Nopirku pienu sunītim, maizi, tēju, vēl sāli vajadzēja…
Kartupeļus apēd zagļi
Grūti gan ir tikai ziemā. Vasarā mežs pilns ogām, sēnēm, dažādām zālītēm. Var mainīt ogas un sēnes pret kartupeļiem. Mēģināju arī pats dārziņu iekopt, bet atkal cirks vien sanāca. Klauna mūžā tādus brīnumus redzējis nebiju! Iestādīju kartupeļus, vasarā laksti sāka kalst. Cītīgi laistīju, bet nekāda labuma. Beigās skatos — kartupeļi jau izrakti, laksti vien atpakaļ zemē iestādīti.
Nav jau nekādas jēgas censties, visu nozog. Dzīvokļa durvīm man pat atslēgas nav. Citreiz pēdējo puskukuli maizes, sāli, pat malku nozog.
Mežs tuvumā, par kurināmo gan sevišķi nav jāuztraucas. Ej tik un lasi!
Sagaidīt pavasari
No stieplītēm un krāsainiem papīriem gatavoju groziņus un puķes. Tos dažkārt arī pārdodu. Rīgā groziņiem bija labs noiets.
Vai man vēl cits prieks dzīvē palicis? Ceru, ka labāki laiki būs tad, kad saņemšu pensiju. Protams, gaidu pavasari. Kaimiņi šad tad iegriežas, priecīgāk kļūst. Ziniet, kaimiņienei mazulis piedzimis, puisītis. Viņš ir tik skaists! Ieeju šad tad apraudzīt. Lai gan maziņš, mani jau pazīst, allaž eju iekšā, klauna dziesmiņu dungodams, un viņš smaida…
***
Kokneses pagasta sociālā dienesta vadītāja Ruta Šlakāne stāsta, ka Rolanda daudziem žēl. Pagasta padomes darbinieki cenšas meklēt dokumentus, palīdzēt, lai viņš saņemtu pensiju. “Viņš uz sociālo dienestu nekad nenāk tāpat vien. Allaž kaut kadiķu slotiņu, pītu groziņu, kādu dāvanu atnes. Labsirdīgs cilvēks,” piebilst sociālā darbiniece.
