Par koknesieti Pēteri Megni kolēģi saka tikai labu — atsaucīgs, izpalīdzīgs, precīzs.
Par koknesieti Pēteri Megni kolēģi saka tikai labu — atsaucīgs, izpalīdzīgs, precīzs. Megņa kungs pēc profesijas ir hidrotehniķis, 12 gadu viņš nostrādāja Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā par grāmatvedi, bet tagad veic kasiera pienākumus.
— Vai Koknese ir jūsu dzimtā puse?
— Nē, esmu kurzemnieks, manas dzimtas saknes ir Kuldīgas rajona Alsungā. Piedzimu mežsarga ģimenē, tēvs bija mežsargs, māte — mājsaimniece. Tēvs nomira 1944. gadā, un māte palika viena ar sešiem maziem bērniem. Vecākajam brālim toreiz bija tikai 16 gadu. Mēs dzīvojām laukos, mežsarga mājā, kas bija gandrīz mežā. Saimniecībā bija 30 hektāru zemes, tajā skaitā arī mežs, kura lielu daļu tēvs izcirta. Atceros, bija sagatavoti materiāli jaunas mājas un saimniecības ēku celtniecībai, bet sākās karš, un nekas no tā neiznāca. Pēc tēva nāves mums sākās grūti laiki. Lauku saimniecībā darba daudz, bija jādomā, kā dzīvosim un saimniekosim tālāk. Tad nu izlēma, ka divi vecākie brāļi strādās saimniecībā, divi vidējie ies skolā, bet divi mazākie ganīs lopus. Jaunākie bijām mēs ar māsu.
Rūgtas atmiņas
— Kā jūsu ģimenei klājās pēckara gados?
— Tolaik bija ļoti lieli zemes nodokļi, mēs strādājām, sējām, vācām ražu, taču nespējām visu nomaksāt. Sakrājās nodokļu parādi, un mums aprakstīja mantu. Vienu pēc otras aizveda govis, cūkas, aitas. Bet ar to vēl nebija gana, nodokļu nomaksai paņēma arī visus sagādātos būvmateriālus. Pagāja mēnesis, kamēr visu ar zirgiem aizveda, katru dienu brauca un veda prom. Bija sāpīgi noskatīties, kā visu tēva sarūpēto paņem svešinieki. Zinu, ka Alsungā ir trīs mājas, kas uzbūvētas no mūsu materiāliem.
Lai gan mums bija liela saimniecība, uz Sibīriju mūs neizveda. Sieviete ar sešiem bērniem taču nevarēja apdraudēt padomju varu. Kad dibināja kolhozus, mums izvirzīja ultimātu: ja iestāsieties kolhozā, tad no parādiem atbrīvos, ja nē, tad mātei būs jāiet cietumā. No dzimtajām mājām bija jāaiziet. Mums ierādīja māju, kuras īpašnieki bija aizvesti uz Sibīriju. Pārcēlāmies, un sākās smagais darbs kolhozā. Kad novācām pirmo ražu un izkūlām graudus, visu aizveda projām kolhozam. Atmiņas par to laiku ir ļoti rūgtas.
Petrolejas lampas gaismā
— Kas palicis atmiņā no skolas laikiem?
— Skolas gaitas sāku 10 gadu vecumā. Līdz skolai bija deviņi kilometri, gājām kopā ar māsu, viņa par mani ir divus gadus jaunāka.
Toreiz elektrības mums nebija, tikai petrolejas lampa. Es biju ļoti centīgs skolēns, bet dažreiz gadījās, ka petroleja bija gandrīz beigusies, daktī kvēloja vien maza sārta liesmiņa, un mājasdarbu burtnīcā bija grūti kaut ko saskatīt.
Tajā laikā skolēniem kolhozā bija jāvāc kartupeļi. Līdz laukam bija septiņi kilometri. Visu dienu nostrādājām, bet vakarā sāka līt, pārnācu mājās nosalis un izmircis līdz pēdējai vīlītei. Nākamajā dienā bija jāiet atkal, taču es neaizgāju, aizbēgu. Arī daži citi skolēni bija aizbēguši. Nākamajā dienā direktore mūs nosauca par Hitlera bļodlaižu bērniem.
Ar 100 rubļiem kabatā
— Par ko vēlējāties kļūt?
— Alsungas vidusskolu pabeidzu 1957. gadā. Tajā laikā mūs, jauniešus, gatavoja darbam kolhozā. Skaļi izkliedza patriotiskas frāzes “Kolhozi jūs gaida” un skaidri norādīja, ko no mums sagaida. Mans sapnis bija mācīties Liepājas pedagoģiskajā institūtā, gribēju kļūt par matemātikas skolotāju. Taču sapnim svītru pārvilka līdzekļu trūkums, sapratu, ka četrus gadus studēt nevarēšu, jo nebija naudas.
Tas bija ļoti smags laiks, par darbu maksāja kapeikas, nereti nesamaksāja vispār. Trīs vecākie brāļi bija iesaukti armijā, bet viens strādāja par melioratoru, un tad arī es izdomāju doties uz Mālpils tehnikumu, kur mācīja meliorācijas sistēmu celtniecības speciālistus.
— Kā varējāt iztikt bez vecāku atbalsta?
— Devos ceļā ar 100 rubļiem kabatā. Biļetei iztērēju 40 rubļu. Māte uztraucās par to, kā es iztikšu, teicu: ja nebūs iespēju nopelnīt iztikai, iešu atpakaļ uz mājām kājām. Paveicās, dabūju darbu, pirmo mēnesi nostrādāju kolhozā un nopelnīju naudu iztikai. Saņēmu arī stipendiju. Beidzot pirmo semestri, nopelnīju teicamnieka stipendiju. Svētkos mani kursabiedri brauca uz mājām, bet es paliku Mālpilī. Nebija tik daudz naudas, lai varētu apciemot ģimeni. Vasarās bija prakse. Stipendiju ar laiku palielināja, piepelnījos vakaros, strādājot dažādus darbus.
Visgrūtākā — pirmā bilance
— Ko darījāt pēc tehnikuma beigšanas?
— Pēc Mālpils hidromeliorācijas tehnikuma ieguvu kvalifikāciju — hidrotehniķis. Sadalē izvēlējos Ogres rajona Lielvārdi. 1960. gadā sāku strādāt Koknesē. Biju brigadieris, darbu vadītājs, bet vēlāk strādāju meliorācijas pārvaldes plānu un ekonomikas nodaļā.
— Jūs esat hidrotehniķis. Kā kļuvāt par grāmatvedi?
— Skolā, kur strādāja arī mana sieva, vajadzēja grāmatvedi. Tieši tajā laikā “paputēja” mans iepriekšējais darbs, un es divpadsmit gadu nostrādāju skolā grāmatveža amatā.
Atvaļinājumu izmantoju maz, darbs man sagādā prieku un gandarījumu. Grāmatveža darbā visgrūtākā bija pirmā bilance, pēc tam jau “aizgāja”. Grāmatvedība ir ciparu “karaliene”, un matemātika man vienmēr ļoti patikusi un padevusies.
Mēneša beigās bija arī tādas dienas, kad astoņos no rīta apsēdos pie galda un piecēlos tikai trijos pēcpusdienā. Tagad esmu kasieris, manā pārziņā ir skolas kase, jāveic arī darba laika uzskaite un vēl citi pienākumi. Ar šo darbu esmu apmierināts, arī kolektīvs ir ļoti jauks.
— Strādājat skolā. Vai esat ievērojis, kā mainījusies bērnu attieksme pret mācībām?
— Kad es deviņdesmito gadu sākumā atnācu uz Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu, bērni bija savādāki nekā tagad. Divdesmit pirmā gadsimta jaunieši ir mērķtiecīgāki. Tagad bērni mācās daudz vairāk un nopietnāk, laikus domā par nākotni. Pēdējā laikā ir uzlabojusies arī skolēnu attieksme pret skolotājiem, vairāk nav tādas visatļautības kā agrāk. Kopš aktualizēja jautājumu par skolēnu tiesībām un pienākumiem, izturēšanās ir mainījusies.
Satiekas dejā
— Kā iepazināties ar nākamo sievu?
— Tolaik aktīvi dejoju pašdarbības deju kolektīvā. Kādā vakarā dziedāja kori, piedalījās dejotāji. Pēc svinīgās daļas sākās dejas. Kad grasījos iet projām, pienāca kāda meitene un uzlūdza dejot, tā bija pirmā reize, kad ieraudzīju savu nākamo sievu Maiju. Pēc kāda laika Kokneses vidusskolā organizēja profesionālās klases mežkopībā un meliorācijā. Mani palūdza mācīt meliorāciju, un skolā es Maiju satiku atkal. Tad arī iepazināmies tuvāk un apprecējāmies. Izaudzinājām meitu Sigitu, viņa tagad dzīvo Aizkrauklē un strādā par frizieri. Mums ir arī mazmeitiņa Liāna Rēzija. Bērni ir cilvēka lielākā bagātība.
Lasa, cik acis “atļauj”
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Mans galvenais vaļasprieks ir grāmatas. Dzīvojot Alsungā, vienu vasaru ganīju teļus. Tad arī izlasīju ļoti daudz grāmatu. Pusdienlaikā skrēju uz sešus kilometrus attālo Alsungas bibliotēku pēc grāmatām. Arī tagad lasu, cik acis “atļauj”. Mājās ir plaša bibliotēka, jaunas grāmatas vairs nepērku, pārlasu tās, kas ir. Man mīļākie ir latviešu autori. Ļoti patīk Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks. Kādreiz saistīja Viļa Lāča daiļrade, bet tagad uz to raugos savādāk.
Pavasarī un vasarā, kad brīvāks laiks, ļoti patīk strādāt dārzā. Visu izaudzējam paši — kartupeļus, gurķus. Dārzā ir ogulāji. Man patīk arī gatavot ēdienu, un to es daru ne sliktāk kā sievietes, protu šmorēt, vārīt, cept. Ģimenē sieviešu un vīriešu darbus nešķiroju. Sieva tagad ir pensijā, vairs nestrādā. Viss būtu labi, tikai varēja būt labāka veselība.
— Vai nekad nav interesējusi kāda vīrišķīgāka nodarbe, piemēram, cope vai medības?
— Nē, tas mani nesaista. Cilvēkiem ir dažādi vaļasprieki, taču medniekus es nesaprotu. Kā var izklaidēties nogalinot? Reiz redzēju, kā vīri medīja sezonas atklāšanas dienā. Dzinējmedībās mednieki izdzina vienu mastu, un alnis aizbēga. Mednieki ar mašīnām aizbrauca priekšā ceļam un ilgi vajāja dzīvnieku. Ja reiz dzīvnieks izbēg no masta, tad kāpēc vēl jādzenas pakaļ?
Aizbēg no zemestrīces
— Vai jums patīk ceļot?
— Jā, strādājot meliorācijas pārvaldē, bieži braucām ekskursijās. Esmu bijis Kaukāzā, Volgogradā,Vidusāzijā, Jakutijā, Tadžikijā, arī Sibīrijā — Krasnojarskā. Šie ceļojumi bija interesanti. Reiz, atgriežoties no ekskursijas Taškentā, radio dzirdējām, ka pāris stundu pēc mūsu aizbraukšanas bijusi zemestrīce. Tagad uz Eiropu braukt negribētu, nezinu valodas.
Uztrauc pensiju jautājums
— Kas jūs šobrīd visvairāk uztrauc?
— Pensiju jautājums. Cilvēki ir neapmierināti, rodas sajūta, ka par pensionāriem ņirgājas. Pensijas ir niecīgas, daudziem tās nesasniedz pat iztikas minimumu. Pieliek smieklīgas summas, vien pāris latu. Daudziem pensija ir līdz Ls 150, bet paaugstināšana pienākas tikai no 150 latiem. Nomaksājot dzīvokļa rēķinus, nopērkot zāles, pāri nepaliek nekas. Tagad abi ar sievu zālēm tērējam Ls 30 mēnesī. Ja nestrādā, ar pensiju vien iztikt ir ļoti grūti.
— Vai interesējaties arī par politiku?
— Protams. Vaira Vīķe — Freiberga bija izcila prezidente, žēl, ka viņai bija jāaiziet. Tieši viņa Latvijas vārdu “iznesa” pasaulē, pateicoties viņai, daudzās valstīs uzzināja, ka Baltijas jūras krastā ir tāda valsts — Latvija. Freibergas kundze “latiņu uzcēla” ļoti augstu, tomēr es domāju, ka arī Valdis Zatlers ir labs prezidents. Ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā, domāju, ka situācija Latvijā būtu daudz sliktāka. Es ceru, ka dzīves līmenis valstī uzlabosies. Dzīvei ir “jāiet uz augšu”! Ir jāstrādā, jo visa pamatā ir darbs un veselība.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Pēteris Megnis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 9. jūlijs, Kuldīgas rajona Alsungas pagasts.
DZĪVESVIETA: Koknese.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beidzis Mālpils tehnikumu, hidrotehniķis.
nodarbošanās: kasieris Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā.
ĢIMENE: sieva Maija, meita Sigita, mazmeita Liāna Rēzija.
VAĻASPRIEKS: grāmatas, dārza darbi.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
***
citi par Pēteri Megni
Inta Popoviča,
apkopēja Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā:
— Strādāju astoņus gadus un par Pēteri varu teikt tikai labus vārdus. Algas mums izmaksā Pēteris, neesam vēl iegādājušies bankas kartes. Viņš vienmēr visus darbiniekus informē par algām. Ļoti kārtīgs un precīzs cilvēks.
Elga Zalviņa, dežurante Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā:
— Pēteris ir brīnišķīgs cilvēks un jauks kolēģis. Viņš ir akurāts, kārtīgs, darbā pat pedantisks, smalkjūtīgs, taktisks, izpalīdzīgs. Pētera labo īpašību uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi!
