Vakar 24. dzimšanas dienu atzīmēja neretietis Kristaps Miļkevičs. Šogad jubileja ir otrajā plānā, septembrī jaunietis svinēs kāzas ar mīļoto. Vēl pirms dažiem gadiem Kristaps dzīvi saistīja ar sportu — bija daudzsološs daudzcīņnieks. Dzīve ieviesa savas korekcijas, nebūt sliktākās.
Paklausīgais pastarītis
Kristaps ir jaunākais piecu bērnu ģimenē, viņam ir trīs māsas un brālis. Vecākiem pastarīša audzināšanā palīdzēja vecākie bērni. Jubilāra tēvs strādāja pie zemniekiem, laboja traktortehniku, mamma strādāja kaltē. Ģimene dzīvoja lauku mājā, bija zeme un neliela saimniecība. “Biju riktīgs lauku puika, palīdzēju visos darbos. Kad mācījos 5. klasē, pārcēlāmies uz dzīvi Neretas centrā. Biju paklausīgs bērns. Vecāki mani labi audzinājuši, iemācīja darba tikumu un paklausību. Protams, blēņas arī darīju, bet no sadarītā guvu mācību. Ja izdarīju ko sliktu vai nepareizi, neslēpu to, bet uzņēmos atbildību. Ja vajadzēja, dabūju pa dibenu, zināju, ka esmu pelnījis. Ko lika, to darīju. Nečīkstēju un pretī nerunāju. Šī vecāku mācība manī ir joprojām, pat ja ir sarežģījumi vai grūtības — kas jādara, tas jādara,” stāsta Kristaps.
Treneris mīļi
nolamā
Sākumskolā sporta skolotājs Imants Silavs ievēroja, ka Kristaps augstlēkšanā savā klasē ir visspējīgākais. Piedāvāja piedalīties sacensībās. Mačos Aizkrauklē jubilārs neizcēlās, trūka tehnikas. Pēc pāris gadiem Neretā notika skolas sacensības vieglatlētikā. Kristaps, intereses vadīts, piedalījās, savā vecuma grupā izcīnīja uzvaru. Viņu ievēroja treneris Zigurds Karols. “Viņš redzēja, ka man ir “iekšas”, bet trūkst tehnikas, un piedāvāja pie viņa trenēties. Biju aktīvs un enerģijas pilns, aizgāju, uzmanīgi klausījos trenera norādījumos un soli pa solim nonācu līdz daudzcīņai. Tā bija mana dominējošā disciplīna. Treneris gribēja paeksperimentēt un piedāvāja man dažādas disciplīnas — skriešanu, kārtslēkšanu, diska mešanu utt. Viņš secināja, ka augsti rezultāti man nav nevienā individuālajā veidā, bet kopumā sniegums bija labs, un man piedāvāja trenēties daudzcīņā,” stāsta jubilārs. Savā pirmajā Latvijas čempionātā daudzcīņā Kristaps piedalījās, kad mācījās 8. klasē. Neretietis izcīnīja 6. vietu, tas bija vēl viens apliecinājums, ka Kristapam ir dotības šajā sporta veidā.
Kad Kristaps absolvēja Neretas J. Jaunsudrabiņa vidusskolas 9. klasi, viņa treneris saņēma vēstuli no Murjāņu Sporta ģimnāzijas ar aicinājumu Kristapam nākt mācīties un veicināt izaugsmi. “Tolaik biju iedomīgs. Biju ieņēmis galvā, ka palikšu Neretā, ar saviem sasniegumiem popularizēšu novada vārdu. Negribēju nekur citur trenēties. Pagāja laiks, nomācījos Neretā pāris mēnešus, kad tika saņemta vēl viena vēstule no Murjāņiem, ka mani joprojām gaida. Zigurds mani mīļi nolamāja. Izskaidroja, ka tur man būs labāki treniņu apstākļi. Ja es tur spēšu izdzīvot, tad būs arī rezultāti un pats būšu gandarīts. Vecāki bija pret manu došanos uz Murjāņu Sporta ģimnāziju. Pāris dienu apdomājos un pieņēmu lēmumu, ka vēlos sasniegt augstāku līmeni, un tomēr devos mācīties uz Murjāņiem,” stāsta neretietis. Sākotnēji daudzcīņa bija vaļasprieks, laika gaitā ambīcijas pieauga. Viņš startēja vairākos Latvijas čempionātos, izcīnīja godalgotas vietas. Neretas draugi par Kristapa sasniegumiem bija sajūsmā. “Draugi teica: “Tu tak esi varonis!” Pie sevis domāju, ka tas nav nekas īpašs. Tobrīd man tas bija hobijs. Man patika izskrieties, izārdīties un labi pavadīt laiku. Vienā mirklī notika klikšķis, kad neko citu kā sportu dzīvē neredzēju un saistīju ar to savu nākotni. Daudzcīņa prasa ne tikai lielu fizisko atdevi, bet arī mentālu darbu ar sevi. Ne visās desmit disciplīnās izdosies parādīt vēlamo un maksimālo sniegumu, vajadzīga prasme savākties pēc neveiksmes un turpināt sacensības. Ja kaut kas neizdodas, paliek vēl deviņas disciplīnas, kurās sevi pierādīt. Tas nav kā individuālajā veidā — aizbrauc, nostartē, un viss. Daudzcīņā par medaļu jācīnās divas dienas. Ja citos sporta veidos pēc sacensībām atlēts atpūšas, tad pēc daudzcīņas ārstējas. Vienās sacensībās divu dienu laikā zaudēju piecus kilogramus. Tā ir liela slodze ķermenim,” stāsta Kristaps.
Dzīve ievieš
korekcijas
Jubilāra lielais mērķis bija kvalificēties Eiropas vai pasaules čempionātam. Taču sapnis par profesionālo sportu beidzies. Tagad fizisko aktivitāšu prieku Kristaps rod, apmeklējot sporta zāli un spēlējot volejbolu.
Pēc Murjāņu Sporta ģimnāzijas beigšanas Kristaps devās studēt uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Lai izdzīvotu galvaspilsētā, neretietis paralēli studijām strādāja apsardzē. “Finansiālā situācija stabilizējās, bet bija grūti tikt galā ar slodzi. Dienā biju lekcijās, vakarā uz treniņiem, tad devos uz darbu. Mājās biju pusnaktī. Nerimstošais skrējiens “noēda” manas enerģijas rezerves, vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Apzinājos, ka netikšu pie sponsoriem, kas atvieglotu treniņu procesu. Bija smagi, taču no lielā sporta pamazām attālinājos,” stāsta jubilārs. Sporta pedagoģijas akadēmijā Kristaps mācījās divus gadus. Bija iecere izmācīties un strādāt par sporta skolotāju, treneri. Vēl mācoties Murjāņos, viņš saņēma piedāvājumu no Bauskas sporta skolas vieglatlētikas trenera darbam. Neretietis saprata, ka vēl nav nobriedis. Apstākļi mainīja dzīves mērķus, Kristaps vēlējās nostabilizēties finansiāli. Tagad viņš strādā ķīmijas nozares uzņēmumā “Allnex” grāmatvedības nodaļā. Skolas laikā jaunietis savu dzīvi bija iedomājies citādāku, dzīves līkloči ieviesa savas korekcijas, bet ne sliktākās. “Rīgā dzīvoju piecus gadus. Pie galvaspilsētas dzīves ritma pieradu viegli, bija pieredze, braukājot uz sacensībām, apmeklējot lielās pilsētas Latvijā un citās valstīs, pieradu pie lielpilsētu plūsmas. Adaptējos veiksmīgi.”
Lūdz uzrādīt pasi
Vakar Kristaps svinēja 24. dzimšanas dienu. Lielas svinības netika rīkotas, jubileju atzīmēja tuvāko cilvēku lokā. “Īpašas svinības dzimšanas dienā nerīkoju, tie ir kārtējie svētki, kad sanākt kopā ar tuvajiem un labi pavadīt laiku. Neesmu sajūsmā, ka kļūstu vecāks. Reizēm sanāk interesantas situācijas ar cilvēkiem, kuri mani pazīst neilgu laiku. Uz mani paskatoties, ir grūti noteikt manu vecumu, izskatos vecāks. Kad sarunu biedram atklāju savu vecumu, parasti ir klusums, izbrīna un mani nopēta. Vairums netic, pat prasa uzrādīt pasi, lai pārliecinātos.
Šogad jubileja ir otrajā plānā, rudenī svinēšu kāzas. Apņemšu par sievu burvīgu meiteni, ar kuru iepazinos pirms trīs gadiem,” stāsta Kristaps.
Brīvajā laikā neretietis pievērsies grāmatu lasīšanai. “Lasīšana neprasa lielus ieguldījumus, toties daudz ko dod. Cenšos ik dienu veltīt vismaz pusstundu lasīšanai, īpaši vakarā, tas mani relaksē. Esmu iecienījis pašattīstības grāmatas. Nesen izlasīju grāmatu “Īstā vīrieša ceļš”. Aprakstīto izmēģināju dzīvē, un tas apstiprinājās. Šobrīd lasu “Panākumu principi”, nākamā manā sarakstā ir “Klubs “plkst.5 no rīta”,” stāsta jubilārs. ◆
